Ziņas

Sabiedrība

Krūmi pārtop naudā

Kārtējā krava. Ar krūmiem nevajag cīnīties, tie jāpārvērš šķeldā, tad naudā, tā domā Mareks Grahoļskis.Foto: Monika Sproģe

Lauku atbalsta dienesta (LAD) aplēses liecina, ka tikai 15,8% no apsekotajiem 2 298 796 hektāriem lauksaimniecībā izmantojamās zemes ir apstrādāta, bet liela daļa no tās aizaugusi ar krūmiem. Kas vienam posts un nelaime, citam iespēja. Tā līgatnietis Mareks Grahoļskis pirms četriem gadiem, dibinot “Abrus Ik”, aizaugušajās platībās saskatīja iespēju ražot šķeldu. “Mēs sākām no nulles. Pa šo laiku esam iegādājušies divus koku izvešanas traktorus, šķeldošanas tehniku, trīs kravas automašīnas. Eiropas līdzfinansējuma mums nav, toties ir laba sadarbība ar “Swedbank”. Viņi noticēja, ka mēs spēsim, un mēs darām, ko varam,” saka uzņēmējs.

Ja vēl nesen valdīja uzskats, ka mežsaimniecība ir biznesa un labas peļņas ādere, tad tagad lietas esot krietni pamainījušās, šķeldas ražošanai nepieciešamās investīcijas, lai arī mazākas nekā mežizstrādē, tomēr ir pietiekami augstas. M. Grahoļskis uzsver vēl dažus faktorus: “Ir mainījies eksports, kokmateriālu cenas ir krietni kritušās, līdz ar to mežizstrādes peļņa ir tuvu nullei. Taču apstāties arī nedrīkst.”

Uzņēmuma īpašnieks stāsta, ka lielākie pakalpojuma ņēmēji esot zemnieku saimniecības, privātpersonas un pašvaldības, kas vēlas sakopt ceļmalas. Šķelda pieprasīta apkures vajadzībām, taču pieprasījumam esot sezonāls raksturs: “Apkures sezonā šķeldas pieprasījums ir liels, bet vasarā niecīgs. Līdz ar to vasarā jāveido uzkrājumi, lai ziemā būtu, ko realizēt. Mēs strādājam visu cauru gadu. Darba pietiek, jo pakalpojumu sniedzam bez maksas. Par samaksu paturam kokus un krūmus, no kā saražojam šķeldu, bet saimniekam atstājam sakoptus laukus, notīrītas mežmalas un iztīrītus grāvjus. Manai komandai darba netrūkst.”

Rezervēti pret krūmu šķeldu daudziem liek izturēties plaši izplatītais viedoklis, ka tā esot mazāk kvalitatīva par meža šķeldu. Pret to gan uzreiz var iebilst, jo tieši meža šķelda, sevišķi no celmiem ražotā, satur daudz vairāk smilšu, kas, karstumā kūstot, veido stiklu un bojā kurtuvi. Krūmiem smiltis uzkrājoties vienīgi lapās. Tomēr vairāk par visu tas nav šķeldas, bet gan tehnoloģijas jautājums. Ja siltuma vai enerģijas ražotāji orientējas uz šķeldu, tad viņiem jāiegādājas arī attiecīgas iekārtas, kas pieejamas tirgū. Tad nekādas smiltis tos neapdraudēs. Savukārt šķeldas kvalitāti nosakot tās ražotāju pieredze un zināšanas.

“Abrus IK” saražoto šķeldu realizē Rīgā un piegādā pašvaldību katlumājām. “Tāpat sadarbojamies ar uzņēmumiem, kas nodarbojas ar eksportu. Gadu gaitā redzam, ka Vidzemē sakopto platību ir arvien vairāk, tāpēc pievēršamies šķeldas ražošanai arī no mežizstrādes atlikumiem,” saka M. Grahoļskis, piebilstot, ka šajā darbā ir dažādi izaicinājumi, gan tīri tehniski, gan nozarei kopumā.

Līgatnietim šķiet, ka jaunie Ministru kabineta noteikumi mežizstrādē strādājošos nedaudz apdala. “No šī gada iekšzemē realizētai šķeldai ir ieviests reversais pievienotās vērtības nodokļa (PVN) režīms. Nodokli valsts budžetā maksā tikai gala patērētājs. Proti, pēc vispārīgā principa pircējs pārdevējam samaksā gan preces cenu, gan nodokli, kurš tam būtu jāieskaita valsts budžetā. Reversajā sistēmā pircējs pārdevējam samaksā tikai noteikto cenu, bet nodokli bez starpniekiem pats ieskaita valsts budžetā. Mūsu nozares produktiem PVN vairāk netiek atdots, taču mēs pērkam degvielu, auto rezerves daļas un tajā brīdī nodokli maksājam, tas nozīmē, ka tērējam savus līdzekļus, vēlreiz maksājot PVN. Šī sistēma domāta, lai izskaustu krāpniecību, bet, kas ir shēmotājs, tāpat sashēmos. Cilvēks pēc savas būtības meklē vietu, kur ir izdevīgāk, kur var nopelnīt. Uzņēmumu rada nolūkā gūt peļņu, bet traucē tas, ka valdībai nav skaidru vadlīniju, nav nākotnes plāna ne nodokļu politikā, ne pa nozarēm, līdz ar to cilvēki kaut ko iesāk, tad pamet, mēģina ko citu. Bizness neveicas, atkal pamet. Tautsaimniecībā jāievieš skaidrība, kas būs tas, ar ko mēs startēsim ne tik vien pašmājās, bet arī starptautiskā līmenī. Tā būtu daudz vienkāršāk plānot savu uzņēmējdarbības attīstības nākotni. Uzņēmēji Latvijā varētu justies drošāki, stabilāki.”
Otrreiz šāda veida uzņēmējdarbību M. Grahoļskis neuzsāktu: “Pirms četriem gadiem konkurence bija krietni mazāka un šķeldas cena bija augstāka pa 30%. Tagad šķeldas cena ir kritusies, bet degvielas cena ir tādā pašā līmenī, darbaspēka izmaksas kļūst tikai lielākas, neskatoties uz to, ka mūsu saražotā produkta cena krītas un krītas. Gaišāks skats nākotnē ir tikai tālab, ka šobrīd Rīgā tiek būvētas trīs lieljaudu koģenerācijas stacijas. Tur būs vajadzīgs milzīgs šķeldas daudzums, līdz ar to ir cerība, ka šķeldai cena varētu nedaudz pakāpties un mēs vēl dzīvosim.”

Vaicāts par darbaspēku, M. Grahoļskis nosaka: “Es nesaprotu šos vārdus – Latvijā ir bezdarbs! Drīzāk Latvijā nav normāla darbaspēka. Savu skādi nodara arī dīvaini valsts apgalvojumi. Tā, piemēram, kaut kādi dati, kas pauž, ka Latvijā esot cēlies labklājības līmenis. Skaidrs, ka pie manis ierodas darbinieks un prasa algas pielikumu, jo, redz, tā runā. Es skatos apkārt, bet neredzu to dzīves līmeņa uzlabojumu. Darbinieks palūkojas, arī neredz. Īstenībā nekas jau nav uzlabojies. Viss, kā bijis, tā palicis. Tāda tautas tracināšana ļoti nepatīk.”

Savulaik Vidzemes reģiona zemnieki šķeldu ievērojamos daudzumos no Skultes un Salacgrīvas ostām eksportēja uz Skandināvijas valstīm. Kopš pagājušā gada eksporta apjomi samazinājušies un vidzemnieki šķeldu ved uz Igauniju, kur uzceltas vairākas lielas ar šķeldu kurināmas katlumājas un koģenerācijas stacijas. Interesanti, ka mūsu ziemeļu kaimiņi par šķeldu maksā vairāk nekā skandināvi, kuri turpina ražotājiem un eksportētājiem diktēt savus nosacījumus.