Krāsas, kas izspēlē noskaņas un emocijas, savā varā pārņem Ievas Šūmanes un Ilzes Neimanes gleznu izstādē kultūras biedrībā “Harmonija”. Tik dažādas savās gleznās, dzīves un mākslinieciskajā pieredzē, bet abas vieno prieks izteikt sevi un uzrunāt citus krāsās uz audekla, papīra vai kartona.

Ieva Šūmane, kaut absolvējusi Mākslas akadēmiju, par sevi saka, ka ir brīvā laika māksliniece, jo gleznošana nav viņas ikdienas nodarbošanās. Ieva, meklējot savu ceļu dzīvē, studējusi arī angļu valodu, kultūras sakarus, interjera dizainu. Ikdienā viņa ir tulkotāja, brīvi pārvalda angļu, krievu, poļu un vācu valodu. Lielākoties no angļu, krievu un poļu valodas tiek tulkoti līgumi, publicistika, diplomdarbi. Krājumā ir arī bērnu lugas. Ieva atzīst, ka valodas viņai padodas.

“Ir brīži, kad negribas domāt par darbu, bet veltīt laiku sev. Man vienkārši patīk gleznot. Gleznās ir manas sajūtas. Priecājos, kā, uzklājot uz audekla krāsu, var veidot formu. Tā ir bauda. Un, ja kādam patīk tas, ko esmu uzgleznojusi, ir prieks,” pārdomās dalās Ieva.
Izstādē lielākoties apskatāmi mākslinieces studiju laika darbi. Ievai tuvākās ir ainavas, tajās var atklāt tik dažādas noskaņas.

Ilze Neimane ir skujeniete, jau astoto gadu dzīvo un strādā Cēsīs. Četrus gadus ģimene dzīvoja Anglijā. Ilze atceras, ka bērnībā mīļākā nodarbošanās bija zīmēšana, bet vēlākos gados tai laika neatlika. “Draudzenes uzdāvināja krāsu komplektu. Bija iemesls sākt gleznot. Un man patīk. Ja diena nav izdevusies, ir kāds satraukums, mieru rodu pie molberta, gleznoju pēc izjūtām. Ja noskaņojums skumjāks, arī krāsas tādas, citreiz iedvesmo kāda bilde, redzētais, reizēm gribas attēlot sapni. Katram darbam savs stāsts,” pastāsta Ilze un piebilst, ka gleznai vispirms top skice un, kad sāk to īstenot, bieži vien iznāk kas pavisam cits.

Ilzes gleznās dominē sievietes tēls: “Kas var būt skaistāks par sievieti! Man nepatīk gleznot re­ālas lietas, manās gleznās nekas nav tāds kā dzīvē. Katrā darbā ir klāt kaut nedaudz fantāzijas.”

Līdz šim Ievas gleznas redzētas izstādē Cēsu Izstāžu namā, arī kopizstādēs Rīgā. Plenērā Pāvil­ostā viņa uzgleznoja Pelēko kāpu un gleznai deva nosaukumu “Ainava, kuras vairs nav”. “Nekas pēc brīža nav tāds, kā bija, viss taču mainās,” atgādina māksliniece. Šī ainava tika uzdāvināta eksprezidentei Vairai Vīķei – Freibergai.

Ilzei līdz šim bijusi tikai vienas dienas izstāde kafejnīcā. Daudzi darbi uzdāvināti draugiem, tie nonākuši paziņu mājās. Ilze atzīst, ka visgrūtāk ir gleznot, ja kāds pasūtījis darbu.

Abas mākslinieces atzīst, lai arī ir dāvāts talants, nemitīgi jāmācās. Ieva, lai pabūtu kopā ar domubiedriem, apmeklē Ingūnas Briedes studiju. Ilze uzsver, ka ļoti gribētu pilnveidoties, bet patlaban neatliek laika. “Talants ir talants, bet vajadzīgas arī zināšanas,” viņa uzsver.

Abu mākslinieču gleznām nav nosaukumu. “Tas rodas, ja kāds prasa. Nedomāju, ka vajag nosaukumu,” teic Ilze, bet Ieva piebilst: “Ja prasa, varu jau pateikt “Vīrietis oranžā kombinezonā” vai “Sievietes akts”. Tas taču neko nemainīs. Lai skatītājs pats domā, ko redz.”

Ilze un Ieva no pēdējiem spilgtākajiem notikumiem Cēsu mākslas dzīvē uzreiz min Cēsu Mākslas festivāla izstādi. “Lai saprastu abstrakto mākslu, skatītājam jābūt zinošam, par to jāinteresējas. Abstraktai mākslai ir aizvien vairāk piekritēju,” saka Ieva, bet Ilze piebilst: “Ja nesaskati krāsu spēli, šķiet, ka tie ir krāsu pleķi. Tā mākslinieks izpaudies. Vari pieņemt vai ne. Vienam patīk puķes, citam ainavas, vēl kādam krāsu spēles – tāda ir mākslas pasaule. Viss ne katram patiks.”