Amatas novada Skujenes pagastā pamazām tiek veidots privāts muzejs jeb senlietu krātuve. Idejas autori ir skujenieši Laila un Guntars Zeiles, kuri aizrāvušies ar senu lietu kolekcionēšanu. Pirms neilga laika privātā muzeja saimnieki Skujenes pagastā tikuši pie tukšām kādreizējās zāģētavas telpām, kur tiek iekārtota seno lietu kolekcija. Laila Zeile stāsta, ka pagasta un novada ļaudis tika aicināti arī uz nelielu muzeja “iesākšanās” ballīti, lai cilvēki apjaustu, kas Skujenē top.

“Aicinājām ciemos, lai cilvēki redz, ko mēs te darām, un varbūt kāds būs ieinteresēts šo kolekciju papildināt. Daudzas no šeit apskatāmajām lietām ir izvilktas no atkritumiem. Tā iznāk, ka tas, kas cilvēkiem šķiet nevajadzīgs, mums liekas noderīgs mūsu kolekcijai,” norāda L. Zeile un izrāda gana plašo ekspozīciju, kurā var apskatīt tik daudz dažādu gan pirmā Latvijas laika mantas, gan no padomju laikiem saglabātus dažnedažādus brīnumus. Privātajā muzejā var atrast visu ko, sākot no lietām, kas palīdzējušas sīkos mājas darbos, beidzot ar seniem velosipēdiem, slēpēm, kumodēm un vēl, un vēl.

“Ekspozīcijā ir daudz kas no tā, ko ar vīru esam sakrājuši un sataupījuši. Tāpat ir mammas, krustmātes saglabātas vai uzdāvinātas senas lietas. Jāteic, ka mūsu bagātība bija daudz lielāka, bet pirms kāda laika nodega māja, kurā glabājās daudz kā vērtīga un senatnīga,” stāsta Laila un, vaicāta par ideju krāt un veidot seno lietu muzeju, bilst: “Man patīk senas mantas. Un tāpat manam vīram. Tā kā šī nodarbe aizrauj mūs abus.”

G. Zeile norāda, ka ekspozīcija nekad netiks pabeigta, un cilvēki tiek aicināti dāvināt senas mantas. Izrādot sakrātās lietas, Guntars norāda, ka viņa ideja arī ir daudz ko restaurēt, salabot un atgriezt dzīvē.

“Te darāmā vēl ir ļoti daudz. Bet, ja man ir ļoti sena un interesanta 20.gadsimta 20.-30.gadu atslēga, tad vēlos to ielikt durvīs un interesentiem parādīt, kā tā darbojās. Tas pats ir ar mūsu savākto arklu kolekciju. Redziet, ēkas vidū esam sanesuši zemi. Vēlos arklus ielikt zemē, lai katrs redz, ko dara kādreiz izmantotais arkls, ecēšas, kultivators vai ezītis,” bilst saimnieks. Vaicāti parādīt kādu īpašāku eksponātu, Laila ved rādīt abru.

“Domāju, šī abra ir unikāla. Tā ir saglabājusies no Pirmā pasaules kara laikiem. Tā atceļojusi no Dzērbenes puses, kur to savulaik paglāba mans vecaistēvs. Dzērbenē tolaik taisīja dzelzceļu, un šajā milzīgajā abrā no kaimiņu mājām saveda miltus, mīcīja un cepa maizi,” stāsta Laila, bet Guntars rāda senu tīni, ko jaunā paaudze nemaz nepazīstot, kā arī sviesta kastīti, kurā pirmajā neatkarīgās Latvijas laikā fasēja eksportam domāto sviestu.
“Interesants man šķiet senais grāmatu siešanas rīks vai arī šie te divi koka sprunguļi, kas bija paredzēti sievām, lai ērtāk varētu lāpīt vilnas zeķes un cimdus. Šādu koku ievilka cimdā, un sieva nesadūra pirkstus lāpot. Te savukārt mūsu kolekcijā nonākuši senās Skujenes muižas kučiera groži. Daudz kas ir arī no citām zirglietām – sakas, droškas, ragavas,” stāsta un rāda G. Zeile.

Vērtējot pašu savākto kolekciju, G. Zeile bilst, ka šajā telpā glabājas atbildes uz to, cik darbīgi, prasmīgi un strādīgi bija latvieši iepriekšējās paaudzēs. Viņš norāda, ka mūsdienu tehnoloģijas un modernā dzīve daudz ko cilvēkam nozagusi.

“Toreiz cilvēkiem bija jādomā ar galvu un jāstrādā ar rokām. Domāju, ka mūsdienās cilvēki gudrāki nekļūst. Jā, mums tiek daudz kas atvieglots, nolikts priekšā. Mums salūst viena manta, vietā pērkam jaunu. Neviens neko vairs nelabo, un pat bieži vien jau neprot neko salabot. Šī kolekcija ir atgriešanās pagātnē un iespēja ieraudzīt dažādus stāstus,” saka skujenietis.

Privātā senlietu muzeja saimnieki norāda, ka ir gandarīti par plašajām telpām, kurās viņiem ļauts izvietot kolekciju. Viņi stāsta, ka savulaik šajā vietā darbojās kokapstrādes uzņēmums “Vinge”, vēlāk vēl kāds mēģinājis veidot ražošanu, bet neveiksmīgi.

“Mums ideju netrūkst. Protams, attīstīsim un kārtosim šo seno lietu kolekciju. Ir iecere sakopt apkārtni. Ierīkot gar līdzās esošo upīti pastaigu taku. Nākotnē ir ideja izveidot horoskopu parku. Mums ir arī divi zirgi. Domājam, kā tos iemācīt vilkt ratus un ragavas, lai varētu pavizināt tūristus,” nākotnes plānos dalās L. Zeile un bilst, ka Amatas novads ir skaists. Viņa saskata dažādas tūrisma iespējas un vērtē, ka netrūkst aktīvu cilvēku, kas cītīgi strādā.