Ziņas

Sabiedrība

Kopj augļu dārzu, audzē eļļas kultūras, spiež eļļu

Zemnieki un pārstrādātāji. Zemnieku saimniecības “Kalna Rēķi” saimnieki Juris Mackus un Sandra Leimane - Mackus audzē griķus, kopj augļu un sakņu dārzus, no rapša, liniem un kaņepēm spiež eļļu. Foto: Sarmīte Feldmane

Mārsnēnu pagasta “Kalna Rēķu” dārzos un laukos rudens miers. Saimniekiem Jurim Mackus un Sandrai Leimanei – Mackus gan darāmā netrūkst.

Sākums pārbaudījumu pilns

“Kalna Rēķi” ir bioloģiskā saimniecība. Tiek saimniekots ap 20 hektāros. “Esam maza saimniecība, nevaram saražot lielus apjomus,” saka saimnieks, bet saimniece uzsver, kad sākuši darboties, bijis skaidrs, zemi izmantos, tai nekaitējot. “Tikai nezinājām, ko audzēsim. Kai­miņš uzdāvināja divas kazas, gatavojām sieru. Mācoties no vecām receptēm, iznāca garšīgs, kvalitatīvs. Kādu laiku ganāmpulkā bija ap 60 dzīvniekiem, bet tolaik tādam sieram noieta nebija. Tagad noteikti būtu,” pastāsta Sandra un piebilst, ka diemžēl jaunu kūti uzcelt nevarēja un no kazu audzēšanas bija jāatsakās. “Naudu varēja dabūt piena mājas ierīkošanai, bet ne kūts atjaunošanai,” norāda saimniece.

Meklējot savu nodarbošanos, ceļš bijis pārbaudījumu pilns. Zemnieki atzīst, ka līdz ar Ei­ropas Savienības (ES) maksājumiem saimniekošana kļuvusi cerīgāka, bet palielinājās arī birokrātija. “Četros hektāros iesējām ripsi. Deklarējot sējumus, ripsis kā atbalstāma kultūra nebija norādīts, tagad ir. Toreiz ķeksīti ieliku ailītē pie rapša. Par šo kļūdu skaidrojāmies pat tiesā, jo varēja būt, ka jāatmaksā visi saņemtie maksājumi,” atceras saimniece un piebilst, ka katra skola dod zināšanas.

Pirms sešiem gadiem, piesaistot ES finansējumu, “Kalna Rēķos” tika iestādīts hektāru liels ābeļdārzs. “Stādiem nauda bija, žogam ne, un zaķi stādījumus kārtīgi papostīja. Ābeles atkopās, āboli ir katru gadu. Tad sastādījām hektāru ķiršu. Nopirkām konteinerstādus, tie labi ieauga. Vasaras otrā pusē lapas sāka dzeltēt, atrakām, maijvaboļu kāpuri grauza saknes. Tikai daļu izdevās izglābt,” pastāsta Juris un uzsver: “Tāda ir lauksaimniecība, ar zaudējumiem jārēķinās.”

Vienkārši, bet ekoloģiski

“Grūti gāja, esam izķepurojušies,” saka Sandra, daloties pārdomās: “Bioloģiskajās saimniecībās nekad nebūs tādas ražas kā konvencionālajās. Lielie zemnieki saka, ka mēs neko nemākam izaudzēt. Jā, neizaudzējam lielas ražas, bet tā ir tīra produkcija. Bija skaists rapša lauks, parādījās puve, konvencionālie zemnieki nomiglo, mēs varam glābt ar dažādām vircām, bet ne jau vairākus hektārus. Tāpat ir ar nezālēm. Augustā atbrauca pārbaudīt, kā saimniekojam. Rapša laukā nezāles bija augstākas par pamatkultūru. Tā nedrīkst būt. Lēmuma vēl nav. Ja lauks paliks bez atbalsta, jo ir pārkāpums, sekas jutīsim ilgi. Bet rapšu, linu lauki bija pilni ar bitēm.”

Saimniecībā audzē griķus, bet tos netirgo kā bioloģiski audzētus, jo netiek lobīti bioloģiski sertificētā kaltē. Jau vairākus gadus “Kalna Rēķos” audzē eļļas kultūras – rapsi, linus, kaņepes. “Sākām audzēt rapsi, tā eļļa ir ļoti veselīga. Bioloģiskā saimniecībā to izaudzēt nav viegli. Pamē­ģinājām kaņepes, bet to sēkla ir ļoti dārga un pašu izaudzēto sēt nedrīkst, jāpērk sertificēta. Šogad četros hektāros plēsumā iesējām linus, raža laba. Spiežam eļļu,” stāsta Juris. Spiede iegādāta, ņemot kredītu krīzes laikā. Kaut bija apstiprināts projekts ES finansējuma piesaistei, neviena banka līdzfinansējumam kredītu nedeva.

Eļļa tiek spiesta tik, lai uzreiz var pārdot. Kaņepes iepērk no citiem audzētājiem. “Piedāvājam linu, rapša un kaņepju eļļu. Tā ir auksti spiesta. Spiede ir ļoti vienkārša, kā tāda liela gaļas maļamā mašīna. Izspiesto eļļu nostādinām un pildām pudelēs. Tās tiek pasūtītas Austrijā,” stāsta San­dra. Šogad izspiests ap pustonnu dažādu eļļu.

Noietu ietekmē dažādi apstākļi

Produkciju saimnieki tirgo lielākoties tiešās iepirkšanās pulciņos Rīgā, Cēsīs, Valmierā, Si­guldā, Salaspilī, Madonā un Ikšķilē. Trīs reizes nedēļā Juris ved saimniecībā izaudzētos ābolus, burkānus, rutkus, eļļu pircējiem. “Kalna Rēķu” produkcija nopērkama arī ekoveikalos, “Ri­mi klētī”. “Rīgā tiešās pirkšanas pulciņu skaits sarūk. Tajos iepērkas lielākoties jaunās ģimenes, kurām svarīgi bērniem nodrošināt veselīgu pārtiku. Dārzeņi un augļi pulciņos ļoti lēti, jo parādījušās dažas lielākas saimniecības, kuras var atļauties zemāku cenu. Kur uzglabāt nav, grib tikt vaļā no izaudzētā,” vērtē saimnieks.
Saimniecība regulāri piedalās iepirkumos, piedāvājot eļļu. “Mums ir līgumi ar 11 skolu ēdinātājiem. Tas ir izdevīgi, jo ir apgrozījums un eļļu var pildīt pieclitru pudelēs. Taču katrai skolai vajag vienu pudeli, ne vairāk. Ārkārtējā situācija vēl izdarīja izmaiņas,” saka Sandra un piebilst, ka iepirkumos bieži vien noteikumi ir nesaprotami un uzņēmumi nemaz nav ieinteresēti pirkt kvalitatīvu, ekoloģisku produktu. “Veikalos eļļu piedāvājums ļoti plašs. Un rapsis ir apvīts ar negatīviem mītiem, daudzi netic, ka tas audzēts bez ķīmijas,” uzsver zemniece.

Mazajām saimniecībām – lielāks atbalsts

Sandra un Juris “Kalna Rēķos” saimnieko 20 gadus. Tā ir viņas vectēva iegūtā zeme un saimniecība par piedalīšanos brīvības cīņās. Padomju laikā tika iznīcinātas saimniecības ēkas, palika remontējama dzīvojamā māja. Palīdzot dēliem, tiek meklētas iespējas atjaunot veco un celt jaunas ēkas.

“Trūkst apgrozāmo līdzekļu. Lai attīstītos, jāņem kredīts, jo simtprocentīga atbalsta jau nav. Ja gribam palielināt ražošanu, jāmeklē investors, bet tad paši nebūsim saimnieki,” pārdomās dalās Sandra un atklāj, ka drīzumā taps eļļas spiestuve. Juris atzīst, ka pirms gadiem vajadzēja piepirkt zemi, tagad tā dārga. No 20 hektāriem puse tiek nomāta, un īpašniekam savi noteikumi. Arī tāpēc doma par zemes iegādi netiek atmesta.

“Mēs mākam izaudzēt, bet valsts atbalsts vajadzīgs, lai būtu pārstrāde, lai būtu, kur likt produkciju. Zemnieks nav tirgotājs. Cik laika neprasa produkcijas nogādāšana pircējiem! Pa to laiku mēs saimniecībā varētu izdarīt daudz ko citu. Ja izaudzēto varētu pārdot, attīstītos mazās saimniecības un arī pagasti,” atgādina zemniece.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *