Ja pilsētu pašvaldībām ir vieglāk piesaistīt Eiropas finansējumu daudzdzīvokļu namu siltināšanai, tad to krietni vien grūtāk nākas darīt lauku pašvaldībās. Turklāt tam ir vairāki iemesli, un viens no galvenajiem – iedzīvotāji vēl neprot apsaimniekot kopīpašumu.

Amatas novada izpilddirektors Māris Timermanis “Druvai” norāda, ka šis ir temats, par kuru varētu runāt bez apstājas, jo cilvēki laukos īsti nesaprot, ka nepieciešams pašiem apsaimniekot un uzturēt kopīpašumu.

“Jāteic, ka Amatas novadā vienīgais un labākais piemērs ir Drabeši, kur cilvēki, dzīvojot daudzdzīvokļu namos, ir spējuši sakārtot ēkas apsaimniekošanas jautājumus. Paši veido mājas uzkrājumu, paši par šo naudu ir nomainījuši namam jumtu, logus un izdarījuši citas būtiskas lietas. Pārējā novadā, var teikt, 25 gadu laikā kopš neatkarības cilvēki nav sapratuši, ka dzīvoklis, kurā viņi dzīvo, ir kopīpašuma daļa, par kuru katram ir jādomā, jārūpējas un jākopj,” saka M. Timermanis.

Kā piemēru laukos esošai situācijai var minēt astoņu dzīvokļu māju Āraišos, kur otrā stāva iedzīvotājs, nesagaidījis kaimiņu atsaucību, ir nosiltinājis tikai savu otrā stāva daļu. Izskatās komiski, bet tas raksturo reālo situāciju laukos.

“Šis ir piemērs tam, ka mājas iedzīvotājiem būtu jāveido sava mājas apsaimniekošanas sistēma. Protams, te ir arī cits aspekts. Vai laukos iedzīvotāji ir spējīgi veidot kopējo naudas uzkrāšanas mehānismu, ja daudzi no cilvēkiem dzīvo no pabalstiem, ir trūcīgo vai bezdarbnieku statusā. Diemžēl tā ir situācija, kura, raugoties nākotnē, biedē. Jāteic, ka pavisam nesen arī lasīju kādas bankas pētījumu, kur, runājot tieši par ēku apsaimniekošanu un kvalitāti nākotnē, bija sacīts, ka puse daudzdzīvokļu namu laukos sabruks, otra puse – uzplauks,” bilst Amatas novada izpilddirektors un neslēpj cerību, ka arī citos novada pagastos jau tuvākajā laikā daudzdzīvokļu namu iedzīvotāji spēs saiet kopā un rast risinājumu kopīpašuma uzturēšanai. Citādi veidojas situācija, ka nereti visai zemas kvalitātes daudzdzīvokļu mājā atrodas tikko izremontēti dzīvokļi, kurus gan diemžēl par atbilstošu tirgus cenu neizdodas pārdot, jo pati māja ir kritiskā stāvoklī.

“Tas nozīmē to, ka nedrīkstam dzīvot ar domu, ka viss beidzas pie izremontēta pašu dzīvokļa. Ir jādomā arī, kā māja izskatās no ārpuses. Kāds tai ir jumts, kāpņu telpas un viss pārējais, kas attiecas uz dzīvošanu kopīpašumā,” bilst M. Timermanis.

Nītaures pagasta Komunālās daļas vadītājs Pēteris Grugulis “Druvai” norāda, ka patlaban Nītaurē ir viena divstāvu daudzdzīvokļu māja, kuras iedzīvotāji mēģina veidot savas ēkas apsaimniekošanas modeli.

“Esam priecīgi par šo vienu māju, kas pamazām ir uz tā ceļa, kā tam vajadzētu būt. Nedaudz ir sarosījušies vienas trīsstāvu daudzdzīvokļu mājas iemītnieki,

kuri arī domā nākt kopā un plānot savu

īpašuma apsaimniekošanas modeli, taču jāteic, ka tas laukos viegli nenāk. Neapšaubāmi, cilvēki vienojas par uzkrājumu veidošanu, lai šī nauda tiktu ieguldīta vēlāk mājas remontā. Taču laukos daudziem jau ir problēmas ar kārtējā rēķina nomaksu par komunālajiem pakalpojumiem, kā tad iemaksāt ikmēneša uzkrājuma daļu par māju. Tad arī sāk veidoties problēmas. Domāju, bezdarbs un naudas trūkums daudzās ģimenēs bremzē šo ideju par ēkas apsaimniekošanu,” viedokli pauž P. Grugulis. Viņš uzsver, ka tam gan nevajadzētu būt iemeslam, kādēļ kaut ko nedarīt. Viņš nenoliedz, ka laukos daudzām daudzdzīvokļu mājām ir nolietoti ūdensvadi, cauri jumti un citas problēmas. Un pašiem iedzīvotājiem jāsaprot, ka tikai viņu pašu iniciatīva ir tā, kas dod cerību savu māju sakopt.

“Ir mums Nītaurē situācija, ka kāda daudzdzīvokļu nama trešā stāva iedzīvotājam caurā jumta dēļ sūcas dzīvoklī ūdens. Cilvēki sašutuši, ka jumta remonts jāapmaksā visiem kopā. Ko saka pirmā stāva iedzīvotājs?

Pareizi,

– tas uz viņu neattiecas. Kamēr pastāvēs šāda pilnīgi nepareiza domāšana, daudzdzīvokļu namu iedzīvotājiem būs lielas grūtības vienoties par kopīpašuma sakārtošanu un uzturēšanu,” tā P. Grugulis.

Par šo pašu problēmu runā arī M. Timermanis, atklāti sakot, ka, iespējams, jānomainās paaudzei, lai cilvēki saprastu, ka dzīvošana daudzdzīvokļu namā prasa arī vienotu un kopīgu apsaimniekošanu. “Ceru, ka būs paaudze, kas pati saimniekos un meklēs risinājumus, kā sapost savu dzīvesvietu, nevis prasīs tikai no pašvaldības. Lai gan nav tā, ka mēs neatbalstītu kādu, ja mums lūdz padomu vai palīdzību. Taču iniciatīvai noteikti jānāk no pašiem ēkas saimniekiem,” tā M.Timermanis.

Liene Lote Grizāne