Ziņas

Uzņēmējdarbība

Konditorejas pērle – “Pūka ceptuvīte”

Strādā savam priekam. Kūku meistare Dana Bērzkalne (no labās) un Laila Paeglīte pašu izlolotajā “Pūka ceptuvītē” gaida gardēžus un labu sajūtu meklētājus.Foto: Anda Dzenža

Apritējuši trīs mēneši, kopš Vecpiebalgas centrā durvis vērusi “Pūka ceptuvīte”. Tā ir mājražotājas Danas Bērzkalnes un viņas draudzenes, padomdevējas Lailas Paeglītes izlolota vieta, kurā saldināt dzīvi. Kā neatkārtojami mākslas darbi tajā top kūkas, baudāmi dažādu garšu eklēri, kārdinoši makarūni un citi gardumi.

Ideja par ceptuvīti radusies Danai. Pēc izglītības viņa ir jurista palīdze, apguvusi arī citas profesionālas iemaņas. Vairākkārt mēģinājusi uzsākt savu uzņēmējdarbību apģērba dizainā, taču virsroku ņēmuši gēni, proti, viņas tēvs ir šefpavārs. Kopš pērnā rudens Dana reģistrējusies kā mājražotāja un uzsākusi konditores gaitas.

“Ziemā cepu piparkūkas un kēksiņus. Laila ir izcila konditore, arī receptes viņai pūrā ir lieliskas, labprāt ar tām dalās. Ar produkciju braukājām uz tirdziņiem un drīz vien sapratām, ka nodarbe iet no rokas un ir jāpaplašinās. Turklāt radās apjausma, ka daudziem cilvēkiem uzrunāt mājražotāju grūti, sak, kā es tā iešu uz mājām, uzbāzīšos cilvēkiem, lai pasūtītu kūku,” pastāsta Dana un norāda, ka ceptuvītes vietā iepriekš bijis veikals. Kopš rudens telpas stāvējušas tukšas. “Do­māju – vai tad esam tik dumjas, ka nevaram neko sadomāt? Vai­rākkārt nācām telpas lūkot, līdz ideja nobrieda. Gribējām, lai arī laukos būtu pozitīva vieta, kur omulīgi pasēdēt, pakavēties pie kafijas vai tējas tases. Iecerēto arī īstenojām. Pašas atjaunojām un iekārtojām telpas, kā vien varēja, palīdzēja arī vīri,” atminas kūku meistare Dana Bērzkalne. Viņa arī norāda, ka pašai sākt kaut ko darīt pamudinājis gaužām niecīgās darba iespējas Vecpiebalgā. “Principā vienīgā iespēja ir darbs veikalā. Vēl arī skolotājs, bet, lai strādātu skolā, vajadzīga pedagoģiskā izglītība,” secinājusi Dana. Viņa gan atzīst, ka arī savu rūpalu uzturēt nav viegli, visgrūtāk izpildīt kontrolējošo institūciju prasības. “Liekas gaužām jocīgi, ka Latvijā neļauj strādāt. Noliek priekšā dokumentu un ar pirkstu brauc līdzi, pat neiedziļinoties apstākļos, un no cilvēciskā nekas nepaliek pāri. Uz pārbaudi ierodas cilvēki, kas no konditorejas neko pat nesaprot. Rodas iespaids, ka kontroles institūcijas ir radītas tam, lai Latvijas uzņēmēju nobendētu, nevis tam palīdzētu. Pārtikas un veterinārais dienests pie mums veic pārbaudes nu jau kā lielražotājam, nozīmē kūkām arī analīzes. Pēdējā pārbaude bija pirms nedēļas. Šķita, ka man palaista rūpnīca. Atskaišu burtnīcu man jābūt vairāk nekā skolēniem. Pa kuru laiku strādāšu, ja visu laiku rakstīšu burtnīcas, sekošu gramiem un pārdotajiem kūkas gabaliņiem. Es taču esmu tikai mājražotāja,” par apgrūtinājumiem, ar ko nācies saskarties, pastāsta Dana. Tomēr pieredzētais rūgtums neļauj noplakt darbošanās priekam un enerģijai. “Mēs esam radošas dvēseles, neesam matemātiķes un kalkulatori. Strādājam sev un savam priekam,” saka Laila un atklāj, ka abas it visā ir pilnīgi atšķirīgas, bet tieši tas veido apbrīnojami veiksmīgu draudzību un sadarbības tandēmu. “Laikam jau dzīvē tā ir, ka pretpoli pievelkas,” ar smaidu secina Laila.

“Pūka ceptuvītē” radošumam nav gala, tajā pat šķietami neiespējamas klientu vēlmes pārtop konditorejas meistardarbos. Kū­ku meistare Dana un viņas padomdevēja Laila ir enerģiskas, pārsteigumu un ideju pilnas. Nu jau tiek plānotas arī vairākas kāzu tortes, kas pasūtītas pat trijos stāvos.

“Pūka ceptuvītē” dienas piedāvājums nemitīgi mainās, taču tajā neatrast smalkmaizītes. “Mēs esam kūkotava. Mums ir kūkas, eklēri, cepumi. Dāmas visvairāk iecienījušas Pavlovas, pieprasīti ir makarūni, kurus Dana pat nespēj pieražot,” uzskaita Laila, savukārt Dana piebilst: “Bulciņas ir smags produkts. To apēd, un liekas – esi norijis ķieģeli. Mums gribējās piedāvāt kaut ko smalkāku, kas nav pieejams līdz Cēsīm un Madonai. Eklēri iet ļoti labi, tas ir top produkts, var teikt – modes kliedziens. Piedāvājam tos ar dažādiem pildījumiem: mango, apelsīnu, upenēm, riekstiem, karamelēm, šokolādi, tūdaļ būs arī ar rabarberu, noteikti arī citas garšas. Jāteic gan, ka vecpiebaldzēni baidās ko jaunu pamēģināt. Grūti iebarot ko neparastāku. Piemē­ram, mums ir burkānu torte. Daudzi brīnās – kā torte savienojama ar burkāniem! Kad uzdrīkstas pagaršot, prasa vēl.”

“Pūka ceptuvītē” netiek izmantoti ķīmiskie krēmi. Viss pašu gatavots, turklāt liela daļa izejvielu ir no pašu pieliekamajiem. “Esam iztīrījušas savas un omīšu saldētavas. Latvijas ogai ir pavisam cita garša. Tieši garša un produkcijas kvalitāte ir galvenais, uz ko lieku uzsvaru,” norāda Dana. Viņa cep arī graudu maizi un picu. “Picas mīklu derētu pat patentēt. Tajā viena daļa ir kviešu, otra – pilngraudu milti, pievienotas arī garšvielas. Sanāk tik garda, ka var ēst vienu pašu. Izdevies produkts ir arī graudu maize, kas sastāv tikai no sēklām. Tajā nav ne rauga, ne balto miltu, ne cukura. Tas ir diētisks produkts. Cilvēki pat brīnās, kā tā turas kopā. Bet viss ir vienkārši – uz iesala bāzes un uzbriedušajām sēklām,” par produkcijas niansēm pastāsta Da­na.

Jāteic, uzmanību piesaista arī ceptuvītes nosaukums. Tāds mīļš, ka gribas pasmaidīt. Dana atklāj, ka ar tādu nolūku tas arī izvēlēts. “Kad braucām ceptuvīti reģistrēt, prātā bija nosaukums “Pūks”. Valsts ieņēmumu dienestā teica, ka viens vārds neder. Kā tad mūs atpazīšot, kā zinās, kas ir Pūks? Tobrīd līdztekus runāju pa tālruni un pa vidu arī atbildēju, ka Pūks ir ceptuvīte. Tā arī palikām pie “Pūka ceptuvītes”,” pastāsta Da­na, un Laila viņu papildina: “Tautā mūs dažādi dēvē: kūkotava, pūkotava, kūkas pūkas. Mēs sevi mazliet asociējam ar stāstu par lācēnu Vinniju Pūku. Lab­sirdīgi par sevi arī mēdzam pasmiet – es esmu Pūks, Dana – Sivēntiņš.”