Pavasaris modina augļu dārzus. Dažviet piesaulē pumpurus jau raisa plūmes. Dārzu saimnieki vērtē, vai kādu kaitējumu nav nodarījusi ziema, kopj augļu kokus, veidojot vainagus, izzāģējot vecos zarus. Lai gan šķiet, ka tur nav nekā sarežģīta, un daudzi to dara paši, taču aizvien biežāk augļu dārzu īpašnieki aicina palīgā dārzniekus un arī kokkopjus – arboristus.

“Darba pietiek,” saka Gunda Kazerovska no Skujenes. Viņa ir dārzniece un, tāpat kā dzīvesbiedrs Jānis, ir arī arboriste. “Latvijā augļu dārzs, vismaz dažas ābeles, plūmes, bumbieres ir pie katras lauku mājas. Pēdējos gados tie, kuri iegādājas īpašumus, vēlas arī sakopt un atjaunot augļu dārzus, lai vecajām ābelēm garāks mūžs un koki būtu sakopti, ainaviski vērtīgi. Bieži vien vecās ābeles atstāj un sakopj ne tikai ražas dēļ, bet arī tāpēc, ka ar tām sais­tās kāds stāsts,” stāsta Gunda un paskaidro, ka visbiežāk vecie koki ir lieli, zaraini, sabiezinātiem vainagiem un ar augstām galotnēm. Viņa parasti ar saimnieku izrunā, kas un kāpēc būtu darāms. Visbiežāk augļu kokiem jāizzāģē sausie un krusteniskie zari, kā arī jāpazemina koku galotnes.

“Visbiežākā kļūda, ko pieļauj dārzu saimnieki – apzāģē tikai apakšējos zarus, koks paliek kā palma ar taisnu stumbru un zaru pušķi galotnē. No tādas kopšanas īsti nav jēgas, jo augļi tāpat ir tikai koka galotnē un tiem netiek klāt. Parasti koka kopšana jāsāk no galotnes, to samazinot vai izretinot, un tikai tad veic pārējos darbus,” stāsta dārzniece un piebilst, ka daži saimnieki tieši vēlas, lai ābeles ir lielas un augstas, jo svarīgākā ir ainaviskā vērtība, kad pavasarī zied kā baltas kupenas un vasarā dod ēnu. “Bet, raugoties no praktiskā viedokļa, cilvēki aizvien vairāk izvēlas zemāka auguma augļu kokus, lai tos vieglāk kopt un var tikt pēc augļiem,” pārliecinājusies dārzniece.

Savulaik bijis uzskats, ka augļu kokus drīkst kopt tikai pavasarī, bet tas nebūt tā nav, skaidro G.Kazerovska, to drīkst darīt arī vasarā. Kopjot augļu kokus pavasarī, tiek veicināta jauno dzinumu veidošanās un intensīva augšana. Savukārt vasarā var īsināt zarus, tad tiem neveidosies tik lieli jaunie pieaugumi, kokiem brūces ātri sadzīst un zari tik ātri neataug, vasara ir ļoti labs laiks izplēst ūdenszarus. Ķiršus un plūmes ieteicams kopt tieši vasarā. “Bet jāatceras, ka augļu kokus vajadzētu kopt tikai sausā un saulainā laikā, jo sau­le nogrieztajām zaru brūcēm ir vislabākais dezinfekcijas līdzeklis,” pieredzē dalās dārzniece arboriste un atzīst, ka viss atkarīgs no koka kopšanas mērķa. Tomēr der atcerēties, ka katram speci­ālistam ir savs viedoklis, kā saka – kur divi speciālisti, tur trīs viedokļi. Komercdārzu saimniekiem ir citi mērķi un koku kopšanas pieeja nekā tiem, kuriem pie mājas aug dažas ābeles.

Dārzniekus un arboristus dārzu saimnieki bieži vien sākumā aicina tikai uz konsultāciju. Ar saimniekiem tiek izrunāts, kas būtu darāms, cik tas maksās utt. “Vienā gadā vecu un gadiem nekoptu augļu dārzu sakopt nevar, tas ir ilg­termiņa projekts vismaz divu trīs gadu garumā. Ja sausos zarus saimnieki paši var izzāģēt, tad bieži vien galotnēm klāt netiek,    sauc mūs palīgā. Nekad saimniekiem neliedzu padomu – stāstu un rādu, kas un kāpēc jāzāģē, izstāstu pamatprincipus koku kopšanā. Vienmēr paskaidroju arī to, ka augļu koki jākopj diezgan regulāri, ik pēc trim četriem gadiem, tā nebūs, ka, kokus vienreiz sakopjot, tas vairs nekad nebūs jādara,” pastāsta G.Kazerovska.

Viņa iepazinusi dažādus dārzus Vidzemē. “Ķiršu ir mazāk nekā citur Latvijā, jo ziemās tie bieži vien apsalst. Valmieras pusē bija jāsakopj arī paliels persika koks. Piesaulē, aizvējā tas bija izaudzis par kārtīgu koku, kas dod arī ražu,” pieredzē dalās dārzniece.

G.Kazerovska atzīst, lai arī par darba trūkumu sūdzēties nevar, Latvijā, īpaši laukos, arboristu nav daudz. “Tas ir fiziski ļoti smags, kā arī bīstams    darbs augstumā un ar asiem instrumentiem. Arborista aprīkojums, lai varētu droši strādāt, maksā ļoti dārgi. Es pati lielajos kokos, tādos kā liepas, ozoli, kļavas, vairs nekāpju, varu sniegt tikai kādu konsultāciju. Tas tomēr ir vīriešu darbs,” atzīst G.Kazerovska un uzsver, ka aizvien biežāk, braucot pa lauku teritorijām, tomēr var redzēt sakoptus kokus un vecos ābeļdārzus. Priecē arī tas, ka tiek stādīti jauni koki.

Gundai, tāpat kā kurpniekam nav kurpju, nav arī pašai sava ābeļdārza, bet ābeļdārzs ir vīra vecākiem Skujenē, par to jārūpējas. Pirms dažiem gadiem ir iestādīts jauns smiltsērkšķu dārzs un krūmmellenes.

Visbiežāk    arboristus aicina sakopt vecos kokus sabiedriskās vietās. Tiek zāģēti bīstamie koki, veidoti vainagi. “Pirms gadiem pilsētās vecos, lielos kokus sabojāja, tos “stabojot” – pusi koka nozāģēja, un tas atauga. To sauc arī par galotņošanu, kronēšanu.    Tagad tā tiek vērtēta kā liela kļūda. “Stabošana” izkropļo koku un nodara lielu kaitējumu. Koks laika gaitā tāpat kļūst bīstams. Tagad “stabotus” kokus polardē, tas ir veids, kā šos kokus saprātīgi kopt, tomēr tas jādara regulāri. Pro­tams, vēl jau kāds kokus arī “stabo”, bet tā nav kopšana,” viedokli pauž G.Kazerovska. “Latvijā cilvēki stāda kokus, viņiem ir svarīgi, lai tie priecētu un dotu ražu arī nākamajām paaudzēm,” secina arboriste.

G.Kazerovska atzīst, ka dārznieka un arborista ikdienu šībrīža situācija daudz neietekmē, jo darbs ir brīvā dabā, par attāluma ievērošanu nav jāuztraucas. “Esmu ļoti laimīga par savu profesiju,” saka Gunda un pauž pārliecību: “Dārz­niekam ir jāmācās visu mūžu, viss mainās, nāk jaunas tendences un metodes. Pati iespēju robežās regulāri apmeklēju mācības, kas sais­tītas ar augļkopību un dārzkopību. Visu nekad nevar zināt.”