Vienkoču parka Kokamatniecības muzejā Līgatnē piekto gadu notika Starptautiskās Koksnes dienas.

Pasākums ir iespēja satikties gan tiem, kuriem patīk koka lietas, gan tiem, kuri ikdienā strādā ar koku un vēlas dalīties pieredzē ar līdzīgi domājošajiem. “Roku darba amatniecība kļūst aizvien populārāka, bet tradicionālās amatniecības mantojuma saglabāšana aktuāla,” uzsver Vien­koču parka saimnieks Ri­hards Vidzickis.

Koksnes dienās tika piedāvāta plaša programma, interesentu netrūka. Rīdzinieks Imants Ašaks atklāj, ka interese saglabājusies no skolas gadiem, bet ar kok­amatniecību nav nodarbojies, taču gribētu kaut ko darīt. Viņš vēroja, kā īrs Edvards Dunne, kurš tagad dzīvo Smiltenē, gatavo logu rāmjus ar rokas instrumentiem. “Darbs pamatīgs, lai izgatavotu sešrūšu logu rāmi,” sprieda vīri, bet Rihards Vidzickis pastāstīja, ka kādreiz stikls bija ļoti dārgs. “Praktisks aprēķins, ja izsitīs mazu rūti, skāde būs mazāka. Vērts ieguldīt lielāku darbu, lai izgatavotu rāmi,” stāstīja Ri­hards. Apkārtējie vērtēja, ka sešrūšu, astoņrūšu logi mājām noteikti dod citu izskatu. Kāds lauku māju ar bezrūšu logiem salīdzināja ar cilvēku, kuram acu vietā tukši dobumi.
Virpošana uz senās kājminamās virpas katrās Koksnes dienās bijusi populāra, katram gribas pamēģināt. Ņikita Naidjonoks atbraucis no Baltkrievijas. Par Vienkoču parku uzzinājis internetā. “Te ir tik daudz vecu instrumentu un cilvēki, kuri prot ar tiem strādāt. Mēģinu virpot, vēl nezinu, kas iznāks,” atklāja Ņikita. Viņš pats būvē māju un cenšas to darīt pēc sentēvu metodēm, lai būtu guļbūve bez naglām. “Ar laiku nāk sapratne, ka daudz kas no aizmirstā ir labāks par to, kā darām tagad. Protams, laika vajag vairāk. Te satiku daudz zinošu cilvēku, daudz iemācījos,” pastāstīja Koksnes dienu apmeklētājs.

Interese bija arī par ģitāru, bungu un kokļu gatavošanu. Puiši, spēlējot pašu gatavotas ģitāras, sarīkoja koncertu. Oskars Gra­bovskis rādīja, kā izgatavot ģitāru, Andris Roze – kokli, bet Rihards Valters – vienkoča bungas.

Pagalmā pie muzeja divas dienas tika zāģēts un tēsts resna koka bluķis. Tās būs lielās celma bungas, kuras sauks “Lielais tirzmalietis”, jo papeles bluķis, no kura top mūzikas instruments, atvests no Tirzas. Bluķa diametrs ir 1.20 metri, lai izgatavotu bungas, jā­strādā daudz dienu.

“Tas nav dižkoks, bet kā rāda gadskārtas, papele ir 80 gadu veca. Dažu gadu izaugusi pat divus centimetrus. Koks bija kļuvis bīstams. Pie celma jau bojājies. Tik resnu koku atrast grūti, tādi mēdz būt tikai dižkoki,” pastāstīja Rihards Valters, viens no mūzikas instrumentu būves aktīvākajiem veicinātājiem.

“Gribas, lai bungas būtu lielākās Baltijā. Vēl jāizgatavo statīvs, ritentiņi. Melnbaltas govs āda sagatavota, kopā ar Miku Čavartu no Drustiem uzvilksim. Iedomājos, ka ar bungām varētu iet Dziesmu svētku gājienā, spēlēt Jāņos vai Uguns naktī Vien­koču parkā. Un spēlēt divatā. Iespaids noteikti būs,” pārdomās dalās Rihards Valters. Bungu izgatavošana ir viņa vaļasprieks. Pirms dažiem gadiem ieraudzījis celmu un sapratis, ka varētu iznākt bungas. ”Sadedzināt jau var vienmēr,” nosaka Rihards. Viņš pārliecinājies, ka tie, kuri grib strādāt ar rokām, saprot roku darba vērtību. “Roku darbs attīsta cilvēku, harmonizē. Visu mūžu ir jāmācās, “ atzīst kokamatnieks.

Kokamatniecības muzejs Vien­koču parkā nav tikai vieta, kur iepazīt vēsturi. Te mācās arī meistari, studenti. “Kokamat­niecība nav aizmirsta. Jauni cilvēki grib iemācīties, strādāt un radīt praktiskus koka izstrādājumus. Vien­koču trauki kļūst populāri, maizes cepējiem vajag abras – vēl nesen par tādām lietām intereses nebija,” saka Vienkoču parka saimnieks Rihards Vidzickis.