Cēsīs aizvadītas jau otrās koka arhitektūras, amatu, rūpniecības un dizaina dienas, kas nu jau pazīstamas kā Koka dienas. To iniciators arhitekts Ervīns Krauklis atzīst – vajadzīgs pasākumu kopums, kas veltīts koka izmantošanai būvniecībā, restaurācijā.

Koka dienu centrālais notikums – starptautiska konference – risinājās Vidzemes koncertzālē “Cēsis”, tajā uzstājās gan Latvi­jas, gan ārvalstu eksperti. Viena no runātājām bija arhitekte Gunita Hjortenberga, kura kopā ar ģimeni no Dānijas pārcēlusies uz dzīvi Cēsīs. Viņa dalījās pieredzē, kā veidot mūsdienīgu un funkcionālu arhitektūru, kas sak­ņota kultūrvēsturiskajās vērtībās. G. Hjortenberga atzina, ka, iepazīstot pilsētu, atradusi vērtības, kas saglabājušās, kas tiek uzturētas – māju fasādes apdares, logus, jumtus, vējdēļus un citus elementus: “Izvēloties Cēsis par vietu, kur dzīvot, uzņemamies arī atbildību to visu novērtēt, turpināt kopt un pielāgot vajadzībām, kas laika gaitā mainījušās līdz ar cilvēku. Tas gan nenozīmē pārtaisīt ēku par to, kas tā nav un nekad nebūs. Vēsturiskās ēkas nekad nebūs ēkas ar lieliem logiem, tās nebūs ēkas, kas nav jākopj.”

Sarunā ar “Druvu” G. Hjorten­berga atzinīgi vērtēja Koka dienu ideju, norādot, ka tieši mazajās pilsētās tādas ļoti nepieciešamas: “Lielpilsētās viss notiek tāpat, tur vairāk cilvēku, lielāka aprite, lielāka kustība. Šādi pasākumi tiek iniciēti, lai vietas netiktu aizmirstas. Eiropā ir bēdīga pieredze. Piemēram, Dānijā ilgus gadus viss tika koncentrēts uz divām lielām pilsētām, pārējās cilvēki jutās aizmirsti. Viņi sāka pārvietoties uz lielpilsētām, līdz kādā brīdī valstiskā līmenī sāka aizdomāties, kas notiek mazpilsētās. Izrādījās, tās izmirušas, kļuvušas par spoku pilsētām, kur sabrūk mājas, veikali tiek slēgti, jo nav pircēju, slēdz skolas, jo nav skolēnu. Bet mazpilsētām arī jādzīvo, un šādi pasākumi ir viena no iespējām sevi izglītot, stimulēt, darboties.

Cēsīs ir daudz, ko darīt, bet esmu pārliecināta, ka netrūkst cēsnieku, kuri grib darīt. Mums visiem jāsadarbojas, un šādi pasākumi ir labs stimuls, kas ļauj saprast, ka tas nav nekas sarežģīts, vajag tikai sākt.”

Konferencē Kuldīgas novada domes būvvaldes arhitekte Inta Jansone stāstīja par pašvaldības pieredzi kultūras mantojuma saglabāšanā. Šajā jomā paveikts ļoti daudz, bet tas prasījis daudzus gadus, lielu skaidrojošo un informatīvo darbu. Kuldīgā ir vairāk nekā 400 vēsturisku ēku, no kurām apmēram 60 procenti ir koka apbūve.

“Kad sākām mantojuma saglabāšanas aktivitātes, sabiedrība uzskatīja, ka nozīmīgi ir tādi kultūrvēsturiskie objekti kā muzeji, bibliotēkas, baznīcas, neapzinoties, ka svarīga ikviena ēka, ka tā tikpat daudz stāsta par pilsētas sadzīvi un nemateriālo mantojumu. Jāsaprot, ka pilsētvides bagātību un interesantumu nosaka ēku detaļas. Mazpilsētas arhitektūra nav raksturīga ar iespaidīgiem ēku stiliem vai grandiozām būvēm, tā pietuvināta tradicionālai, varētu teikt, zemnieciskai būvniecībai. Jau vēsturiski ēku īpašnieki savu sociālo statusu centušies paust caur ieejas durvīm, radot tās greznas, daudzveidīgas, ēku logiem un citiem elementiem,” norādīja I. Jansone. Arhitekte atzina, ka vecpilsētas saglabāšana pašvaldībā ir visaptverošs politisks lēmums, kas nav mainījies, mainoties novada politiskajai varai.

E. Krauklis atzina, ka Kuldīgas pieredze ir lielisks piemērs, kā rīkoties: “Ir prieks par viņiem. Ir brīnišķīgs metožu kopums, ir zināms, kādi resursi nepieciešami, ir izstrādāti brīnišķīgi būvnoteikumi, ko visu var izmantot. Nedaudz skumīgi tajā ziņā, ka tas Cēsīs sākās jau 90.gadu beigās, bet redzam, ka tagad šie speciālisti ar Koka dienām atkal atgriežas Cēsīs. Tikai esam pazaudējuši 15 gadus un daudzas labas ēkas, ko varēja izglābt, un šobrīd vecpilsēta varēja izskatīties citādi. Bet mums ir iespēja glābt to, kas palicis, un domāt par to, kas tiks būvēts vietās, kur ēku vairs nav.”

Konferencē par pieredzi koka arhitektūrā runāja lektori no Dānijas, Somijas, Lietuvas, Austrijas, Zviedrijas, uzstājās arī Latvijas speciālisti.

Pasākumu ciklā bija arī Koka dizaina un tehnoloģiju darbnīcas Cēsu Tehnoloģiju un Dizaina vidusskolā, kur jauniešiem tika piedāvāts radīt jaunus produktus vai attīstīt esošus ar augstvērtīgu dizainu, lietojot koku kā izejmateriālu un izmantojot dažādas tehnoloģijas. Koka dienu laikā notika arī praktiskās vēsturisku koka ēku restaurācijas darbnīcas Cēsu vecpilsētā, restauratoru Jāņa Tolpežņikova, Ievas Zilbertes un citu vadībā.

E. Krauklis norāda, ka Koka dienas gan nav vienas dienas vai dažu pasākums cikls, bet process, kas turpinās visa gada garumā restaurācijas darbnīcās, dažādās lekcijās: “Šāds vienreiz gadā rīkotais lielais pasākumu kopums ir kā kopsavilkums šim procesam.”