25.marts sēru diena. Melnās lentes pie sarkanbaltsarkanajiem karogiem atgādina par 1949. gada deportācijas un komunistiskā genocīda upuriem.

Īstenojot Baltijas iedzīvotāju deportācijas operāciju “Krasta banga” (Priboj), 25. martā padomju okupācijas vara veica otro Latvijas iedzīvotāju masu deportāciju. Vienas nakts laikā ceļu uz specnometinājuma vietām Sibīri­jā 33 ešelonos uzsāka 13 624 ģimenes jeb 41 828 cilvēki, tai skaitā 11 523 vīrieši, 19 414 sievietes un 10 919 bērni (dažādos avotos skaitļi nedaudz atšķiras). Todien notika visplašākā Latvijas iedzīvotāju izsūtīšana uz Sibīriju un citiem attāliem Padomju Savienības reģioniem. Daudzi vairs dzimtenē neatgriezās.

Cēsu politiski represēto biedrības valdes priekšsēdētājs Pēteris Ozols uzsver: ” Šī diena bija skarba, neviens netika šķirots, ešelonos tika sēdināti arī tie, kuriem tajā dienā bija dzimšanas vai vārda diena, jo 25.marts ir Māras diena. Ne viens vien palika bez dāvanas, tā vietā tika iegrūsts ešelonā, lai sāktu tālo un ilgo sāpju ceļu, no kura daudzi neatgriezās.” No Cēsu apriņķa tika izsūtīti 2177, visvairāk – 2067 – cilvēku nonāca Tomskas apgabalā.

Izvešanas skāra katru Latvijas pagastu. Šodien piemiņas vietās gulst ziedi, deg svecītes. Depor­tācijas pārdzīvojušie, viņu nākamās paaudzes piestāj, paklusē, atceras. Akmeņos un pieminekļos iekaltie vārdi atgādina dzimtu un tautas vēsturi. Pasākumi atbilstoši šim laikam nenotiek.

Nītauriešiem pirmoreiz ir iespēja pabūt pie sava piemiņas akmens, kurā iekalti vārdi: “Atceries un piemini – nākotnē ejot. 1941., 1949.” Šodien tas tiks iesvētīts. Klusumā, vien kādam piestājot, aizdedzot svecīti, noliekot ziedus. No Nītaures pagasta 1941.gadā izveda piecus cilvēkus, no Ķēču pagasta, kas tagad ir Nītaures daļa, septiņus, kopā 11 pieaugušos, vienu bērnu. 1949.gadā svešumā tika aizvesti 55 nītaurieši un 51 ķēcēnietis, starp viņiem 28 bērni.

Līdz šim Nītaure bija viens no retajiem pagastiem, kurā nav piemiņas vietas represētajiem. Pirms trim gadiem nītauriete Dace Eipure, Amatas novada Attīstības fonda biedre, rosināja pagasta ļaudis vākt ziedojumus. “Pamazām naudiņa krājās, katrs ziedotais eiro kopējam mērķim bija liela vērtība. Arī represētie bija gatavi ziedot, bet uzskatu, piemineklis ir viņiem – tiem, kuri par savas zemes mīlestību cieta svešumā, kuri neatgriezās,” saka D.Eipure.

Kad bija savākti 700 eiro, fonda pārstāvji vērsās pašvaldībā, kas atbalstīja nītauriešu ieceri un piešķīra pārējo nepieciešamo finansējumu. Tika uzrunāts tēlnieks Matiass Jansons. “Meklējām Nī­tau­rē akmeni, diemžēl piemērotu neatradām. Tēlnieks arī izraudzījās vietu – ceļu krustcelēs. Labāku patiešām neatrast,” pastāsta D.Eipure.
Piemiņas akmens tika uzstādīts jau pērn novembrī, tagad tiks iesvētīts. D.Eipure pauž gandarījumu, ka ne viens vien, kurš piedzīvojis tautai grūtos laikus, atzinis, ka šāda vieta pagastā, kur atcerēties savējos, ir svarīga. Kāda nītauriete ar prieku teikusi, ka viņas tēvs par šo notikumu arī ļoti priecātos.

Patlaban Nītaures pagastā dzīvo pieci politiski represētie. “Kad represētie atgriezās, viņu mājas bija aizņemtas. Izsūtītie no Nī­taures tās rada citur, tāpat kā kāds kļuva par nītaurieti,” atgādina D.Eipure. Viņa kā novadpētniece arī pieraksta represēto atmiņas. “Sarunas nav vieglas. Tās smeldzes pilnas par zaudētajiem tuvajiem cilvēkiem, jaunību, par grūtībām, pazemojumiem. Taču tajās ir arī gaišums, cerības,” pārdomās dalās nītauriete. Viņa pastāsta, ka savulaik Milda Tērauda, kura kalpoja luterāņu draudzē, stāstījusi, ka izvešanas dienā, 25.martā, baznīcas zvani zvanījuši.

“Visā pasaulē, visos laikos cilvēki pielikuši pūles, lai savai tautai nozīmīgos vēstures notikumus pēc iespējas precīzāk un pēc iespējas ilgāk saglabātu nākamo paaudžu atmiņā. Arī mēs, latvieši, neesam izņēmums. Šo atmiņu nevar būt par daudz.  Visi izsūtītie ir pelnījuši, ka viņi tiek cieši ieslēgti mūsu un nākamo paaudžu atmiņās, lai mēs zinātu, izprastu un mācītos no šīm necilvēcīgajām tautas vēstures epizodēm,” atgādina D.Eipure.