Ziņas

Redzeslokā

Katram krāmam ir vēsturiska vērtība

Bagāta kolekcija. Taurenietis Māris Kondratjevs Bānūžu muižas bijušajā klētī savācis dažādu laiku liecības. Foto: Sarmīte Feldmane

Bānūžu muižas klēts Taurenes pagastā saglabājusies cauri gadsimtam un pamazām vien,saglabājot veco, piedzīvo jaunu dzīvi.

Tās saimnieks Māris Kondratjevs ēkā zina katru kaktu un noslēpumu. Te viņa ģimene dzīvo no 60.gadu vidus, kad pārmaiņu laikā piedāvāja iespēju privatizēt , to izdarīja.

“Pēc muižas likvidēšanas te bija Bānūžu pagastvalde, rīkotas arī balles. Bija arī ciema padome. Divās telpās bija veikals, bet galā pienotava, tad Dzērbenes pienotavas krejotava, piena savāktuve. Ēkas sienas ir 80 centimetru biezas, griestu augstums gandrīz trīs metri, pagrabā bijusi smēde, tad sierotava,” nedaudz vēsturi pastāsta Māris. Viņš labprāt ved klētī. Te pamazām top neliels muzejs, kas nu jau aizņem trīs telpas.
“Man vienmēr patikušas vecas lietas. Atmodas laikā cilvēki daudz ko meta ārā. Man bija žēl. Apkārtējie uzzināja un sāka piedāvāt man, varbūt noder,” pastāsta taurenietis un piebilst, ka pašam patīk atjaunot vecas lietas. Arī bēniņos tika atrasts daudz kas no agrākiem laikiem. Savulaik ēkā bija divi dzīvokļi. Otrais stāvs, kur muižas laikā glabāja graudus, tika izmantots kā bēniņi, kur nolikt nevajadzīgo. “Šis rakstāmgalds, visticamāk, ir no ciema padomes laikiem. Vairāk par metru plats un vairāk nekā divus garš. Stāvēja bēniņos,” rāda saimnieks.

Istabā, kur dzīvoja Māra ģimene, saglabāta plīts, vidū stāv lielais galds, tā laika trauki, stūrī gulta, trauku skapis.“ Tā dzīvojām un bijām laimīgi, ” teic Māris. Pie sienas vecvecāku fotogrāfijas. “Manas dzimtas vēsture ir interesanta. Vecāmamma bijusi revolucionāre, satikusi Ļeņinu. Kad satika vecotēvu, revolucionārās domas atmeta. Viņa prata izdzīvot visos laikos. Mežabrāļi pie viņas nāca, vācieši, tad sagaidīja krievus. Diemžēl jaunībā nebiju tik gudrs, tagad būtu daudz, par ko runāt, ” saka Māris.

Interesanti ir pašķirstīt saimniecības 30.gada kūts grāmatu. Turētas govis : Cilda, Daile, Madaļa, Ranse. Vienā slaukšanas reizē tās devušas 2.6, 4.1 litrus un dienā ne vairāk par astoņiem litriem.

Istabā daudz padomju laika liecību : radio, fotoaparāti, nozīmītes. Kad bibliotēka meta ārā avīzes “Cīņa” un “Literatūra un Māksla”, žurnāla “Zvaigzne” kom­plektus, kas iznākuši no 1958.gada līdz 1973.gadam, tie nonāca pie Māra. Pie sienas glezna ar Gaujas tiltu. Ar to kūtī bijis aizsists kāds caurums. Pēc paraksta spriežot, pazīstama mākslinieka darbs.

Telpā, kur bijusi noliktava veikalam, saglabājušies plaukti. Te militārās lietas – armijnieku formas tērpi. Arī dažādu laiku motorzāģi, termosi, rēķināmā mašīna, ar ko strādāja Māra mamma. Plauktā kāds litra trauks. Tas ir īpašs dāvinājums. Klāt arī vēstule: “Litrs, ko mana mamma iegādājās ap 30. gadu saimniecībai. Tas bija Bānūžos, “Austrumos”, lietots. Mājas vairs nav. Bijis Ikšķilē, Rīgā. Pēc 75 gadiem tas nokļuva Bānūžos, sirsnīgi nododu.” Telpa, kur bijis veikals, ir liela. Māris atminas, ka pie durvīm sēdēja apkārtnes sievas, gaidīja, kad kaut ko atvedīs. Pārrunāja jaunumus. Te lietas atklāj gan pirmās brīvvalsts, gan padomju laikus – dažādu gadu desmitu plašu atskaņotāji, skaņuplates, arī kāda “Bellaccord”, dažādu tautu papirosu etvijas no alumīnija, petrolejas lampas, pelnu­trauki. “Vecie gludekļi tagad ir modē, daudzi grib mājas interjerā, ” bilst Māris. Interesanti ir dažādu laiku gaļas cirvīši – dažāda lieluma, ar kaula un metāla, koka un plastmasas rokturiem. Bānūžu klētī nonācis arī kokgriezums, ko, visticamāk, izgrebis kāds mežabrālis. Tajā meitene, sirsniņa un uzraksts: “Gaidu, skumstu, mīlu!” Turpat arī kokgriezums ar Latvijas PSR ģerboni, kur jūra un saule, sirpis un zvaigzne. “Dažādi laiki, ” noteic saimnieks un rāda siksnu sprādzes, uz kurām atšķirīga satura gravējumi.

Šajā telpā arī firmas “Dressel” tāfelklavieres. “Kāda ģimene, kad meita mācījās spēlēt, bija iegādājusies. Tad nopirka mazākas, vecās nebija, kur likt. Te vietas pietiek, ” pastāsta Māris un atklāj, ka reiz meistars tās uzskaņojis un skanējušas labi.

Māris Kondratjevs pārliecinājies, jo ilgāks paiet laiks, jo lietas, kas likušies krāmi, kļūst par dzīves liecībām. “Kad Taurenē bija skola, klases nāca. Bērniem bija interesanti redzēt, aptaustīt sadzīves lietas, kā tās mainījušās. Daudzi, kaut ko ieraugot, iesaucas: “Mums mājās arī tāds bija! Omei vēl tagad ir!” Man prieks, kādam te ir interesanti, kaut ko uzzina. Tātad tas, ko daru, ir vajadzīgs,” saka taurenietis un piebilst, ka darāmā ir ļoti daudz, lai no apkārtnē savāktās bagātības izveidotu muzeju. “Viss mainās,” atzīst M.Kondratjevs un ar smaidu nosaka, ka savulaik Bānūžu muižas klētij bija nosaukums “Viesturi”, Tad izrādījās, ka Taurenes pagastā ir divi “Viesturi”, un tika iegūts jauns mājvārds – “Bānūžu Viesturi”.