Ziņas

Uzņēmējdarbība

Kartupeļu selekcijai jāturpinās

Valsts Priekuļu laukaugu selekcijas institūta zinātniece, kartupeļu selekcionāre Gunta Bebre maijā saņēma Zemkopības ministrijas medaļu „Par centību”, Apbalvojums piešķirts par nopelniem Latvijas lauksaimniecībā.

G. Bebre selekcijas institūtā darbu sākusi 1972. gadā kā dārzkopības agronome, ar kartupeļu selekciju nodarbojas kopš 1978. gada.

„Druva” ar G. Bebri sarunājās par kartupeļiem, selekciju un to, kāda nākotne ir tradīcijām bagātajam kartupeļu selekcijas darbam Latvijā.

– Kartupeļus ēdam un stādām, bet reti iedomājamies par šķirņu tapšanu. Cik ilgā laikā tā top?

– Lai tiktu pie jaunas šķirnes, ja labi veicas, vajadzīgi desmit, divpadsmit gadi. Tātad, ja selekcija uzsākta no nulles, vajag daudz gadu, lai izveidotu pirmās šķirnes. Taču Priekuļu laukaugu selekcijas institūtā iestrādnes kartupeļu selekcijai ir jau kopš 1931. gada. Tas nozīmē, ka selekcijas process ir bijis nepārtraukts.

Šķirņu veidošana ir kolektīvs darbs, tajā iesaistīti gan selekcionāri, gan tuvākie palīgi – tehniķi, strādnieki, atveseļošanas laboratorijas darbinieki, arī sēklaudzētāji. Pati esmu iesaistīta sešu šķirņu izveidošanā – ‘Lauma’, ‘Māris’, ‘Magdalēna, Sigunda’,’Mandaga’ un ‘Imanta’ Arī šoruden gribētu vienu šķirni nodot, bet nosaukuma tai vēl nav. Ja padomju laikā nosaukumus saskaņojām ar Maskavu, tagad ar Briseli. Tas tādēļ, lai ES valstīs nebūtu vienādi šķirņu nosaukumi. Nereti tie jāmaina pat vairākas reizes, līdz tiek atrasts pieņemams variants.

– Ne jau visas šķirnes aiziet tautā?

– Tā ir. Kāds nu kurai mūžs. Ir šķirnes, kuras pēc trīs gadu pārbaudes tālāk par valsts šķirņu salīdzināšanas iecirkņiem nenokļūst un Latvijas augu šķirņu katalogā netiek ierakstītas. Ja padomju laikos lielākais uzsvars tika likts uz ražību, tagad arī uz kvalitatīvajām īpašībām, piemēram, augstu cietes saturu, zemu reducēto cukuru saturu, garšu un cepamīpašībām, kā arī izturību pret slimībām, kas īpaši svarīgi bioloģiskajiem lauksaimniekiem. Mūsdienās katalogā ierakstītas tiek būtībā visas šķirnes, bet ne visas ieiet tautā. Ārzemju šķirņu ir tik daudz, Latvijā radītajām ir grūti konkurēt.

– Vai nav tā, ka Latvijā radītas šķirnes ir piemērotākas Latvijas dabai un arī cilvēku gaumei?

– Tā ir. Veģetācijas periods mums ir īsāks nekā Rietumeiropas zemēs. Tur kartupeļus stāda jau martā un novāc vēl oktobrī. Mūsu šķirnēm jāpaspēj izaugt pa dažiem mēnešiem. Nevar gan arī teikt, ka mūsu šķirnes būtu pārākas par citās valstīs radītajām. Nedaudz izturīgākas mūsu šķirnes ir pret lakstu puvi, bet tagad pieejami dažādi fungicīdi, tādēļ šī slimība nav liela problēma. Taču vīrusslimības galvassāpes rada gan mums, gan ārzemēs.

Tas, vai šķirne kļūst pieprasīta, ir garšas un pārstrādes iespēju jautājums. Latvieši ir pieraduši pie miltainākiem kartupeļiem, ārzemēs labāk garšo mazmiltainās šķirnes. Tās gan tīri labi patīk arī mūsu jaunajai paaudzei.

– Vai mūsu kartupeļu šķirnes pērk arī uz ārzemēs?

– Nē, mēs nespējām piedāvāt un izaudzēt tik daudz sēklas kartupeļu. Turklāt, ārzemju sēklaudzētāji mūsu kartupeļus nemaz nevēlas ielaist savā tirgū. Viņi ir ieinteresēti kartupeļus ievest mums.

– Kādā situācijā pašlaik ir kartupeļu selekcija un kādu redzat nākotni?

– Neteikšu, ka ir bezcerīgi. Bet nav arī viegli un vienkārši. Lai izveidotu jaunas šķirnes, nepieciešami lieli apjomi – ar drusciņām nepietiek. Lai to spētu, institūts nodarbojas arī ar sēklkopību, nedaudz saņemam autortiesību maksājumus, veidojam projektus. Diemžēl šobrīd būtībā vairs nav sēklaudzēšanas atbalsta punktu, jo tika samazinātas subsīdijas par šķirnes sēklas materiāla audzēšanu. Zemniekiem zuda interese.

– Finansējums samazinās arī selekcijai. Tam būs ietekme nākotnē.

– Jā, jo ir jāsamazina darba apjoms. Tas nozīmē, ka potenciālās šķirņu kandidātes, kas ir tuvu nodošanai valsts šķirņu salīdzināšanai, tiks izveidotas un nodotas, bet tad būs liela pauze, līdz atkal uzņemsim darba tempu un apjomu. Ja graudus var ielikt skapī, kādus gadus nesēt un nogaidīt, tad ar kartupeli tā nevar. Kartupeļu bumbuļi nav sataupāmi. Un ir grūti iedomāties, ka būs pavisam jāapstājas. Varam samazināt apjomus, panīkuļot, bet jāizķepurojas. Sēklas materiāls selekcijas hibrīdiem noteikti jāsaglabā. Māra Majore – Linē