Ziņas

Sabiedrība

Kārtējā neziņas vasara

Būs ko palasīt. Raiskumietis Voldemārs Priekulis tikko saņēmis pastnieka atvesto avīzi.Foto: Sarmīte Feldmane

Agrā pēcpusdienā Voldemārs Priekulis

no pastkastītes izņēmis avīzes. Pa ceļam salasījis puķu pušķīti. “Gribas kaut ko palasīt, uzzināt,” saka raiskumietis un piebilst, ka avīzes lasīs abi ar dzīvesbiedri Vilmu.

“Dārzā šovasar gandrīz viss labāk saaudzis nekā citas vasaras. Dārzs jāravē, Vilmai veselība daudz ko neļauj darīt,” nosaka Voldemārs, pārlaižot skatu kaimiņa apsētajam labības laukam. “Pavasarī pārsēja, tagad saaugusi vareni. Gan jau rudenī viss būs izaudzis arī dārzā,” bilst Voldemārs. Sēņu un ogu gan šovasar mežos esot maz. Viņam sēņošanas vieta tepat pie mājas, uzkalniņā, pagaidām gan vēl gailenes negribot augt, tad laiks par aukstu, tad par sausu.

“Dimdās” Voldemārs Priekulis dzīvo jau 33 gadus, Vilma – 40. Abus kreņķīgus dara neziņa, cik ilgi vēl te būs viņu mājvieta. Mājas īpašniece dzīvo ārzemēs, gadus četrus nav devusi nekādu ziņu. “Kādreiz divstāvu mājā dzīvoja piecas ģimenes. Tagad mēs

divatā. Blakus kolhoza ferma, kas nevienam nav vajadzīga, izdemolēta,” stāsta Voldemārs un piebilst, ka arī mājai vajadzīgs remonts. Savas istabas izremontējuši, bet māja, ja tai nav saimnieka, kaut lēnām, bet iet bojā. Ziemā jātērē daudz malkas, lai savas istabas piekurinātu, jo apkārt aukstums.

Vilma visu mūžu nostrādājusi kolhozā par slaucēju turpat fermā pie mājas. Voldemārs bijis dzelzceļnieks, kura pienākumos arī sargāt dzelzceļa tiltu pār Raunas upi. “Biju tāds puspriekšnieks, likām sodus tiem, kuri staigāja pa dzelzceļu,” viņš nosmej.

Voldemāram jau pāri septiņdesmit, viņš regulāri ar velosipēdu brauc uz veikalu Raiskumā, arī Cēsīs. Tā ērtāk, nekā paļauties uz autobusiem, gaidīt. “Pensija nav liela, bet man pietiek,” saka raiskumietis. Pirms gadiem bijusi arī saimniecība, tad turējuši trušus, līdz kaimiņu suņi kādā naktī nokoduši.

“Dienas jau ātri paiet. Mājās vienmēr ir, ko padarīt. Būs jāiet ogās, sēnēs. Pie mājas ir dīķis, varu pamakšķerēt,” pastāsta Voldemārs.

Regulāri ciemos no Cēsīm atbrauc dēls un meita, mazbērni. Tad klusā ikdiena pārvēršas.

Mājās ik brīdi dzirdams šosejas troksnis. Pie tā jau sen pierasts, netraucē. “Dzīve te jauka. Ja tikai zinātu, ka nemetīs ārā, varētu justies droši,” bilst raiskumietis.

Visu sarunas laiku viņš rokās tura tikko saplūkto puķu pušķīti. Tajā pīpenes, rudzupuķes, kliņģerītes, studentu neļķes… “Man patīk puķes. Visas ir skaistas. Pušķī jo vairāk krāsu un dažādākas, jo skaistāk,” saka Voldemārs Priekulis.

Sarmīte Feldmane