Ar upi viducī

Kopš Valmieras 21. gadsimta izteiksmīgā būve – tilts pār Gauju – darbojas jaunajā izpildījumā, tam ir vēl kāda loma pilsētā. Ja līdz šim fotoattēlos Valmieras tēls visvairāk saistījās ar Sīmaņa baznīcu, tad tagad valmieriešu sarunās un plašsaziņas līdzekļos Valmieras šodienu izteiksmīgi raksturo tilts pār Gauju.

Lai ziemas dienā priecātos par tiltu, bez kura Valmieras ikdiena nav iedomājama, nav obligāti jābūt uz tā. Par lielisku skatu platformu kalpo Valmieras integrētā bibliotēka. Skatoties caur bibliotēkas stiklotajām sienām uz Gaujas pusi, jaušams, cik aktīvi pulsē pilsēta tieši uz tilta.

“Beidzot Valmierai ir upe!” ar tik pārsteidzošu paziņojumu viesiem no citurienes klajā nāk bibliotekāre Agita Lapsa. “Valmiera vienmēr bijusi upes krastā, bet mēs upi nelietojām. Kad parādījās tā sauktais Gaujas tramvajs – tūristu kuģītis, kas braukā līdz tiltam, – Valmiera ieguva jaunu skatu laukumu. Nu varēja paraudzīties uz pilsētu no cita skatupunkta.

Upi pilsētas viducī līdz tam lietojuši vienīgi makšķernieki un laivotāji. Pilsētas vidū nebijis pieejas upei, arī oficiālas peldvietas ne. To nav ļauts veidot, jo upe nemitīgi mainās, kā lielāki pali, tā aina uz upi pavisam cita.

Cilvēki pieprasa krāces

Netālu no Gaujas tilta, upes lēzenākajā krastā, valmieriešu sauktajā Pārgaujā, savulaik izveidotas Krācītes un laivu bāze. Tikmēr pretējais Gaujas krasts palicis augsts un aizaudzis.

“Tāpēc augšpus Gaujas pie Daliņiem, kur sākas pilsēta, un lejpus Gaujas, kur otrā Valmieras malā ir Putriņu priedes un kādreiz šaursliežu dzelzceļam celtais pārvads, saukts par Dzelzīti, Valmieras bērni gājuši peldēties visos laikos.

Gauja vienmēr esot centusies valmieriešu dzīvi kaut kā ierobežot. Cilvēks darbojies tai pretim. Vēl 70. gados Gauja līdzās lielajam tiltam bijusi divreiz platāka. Gaujas vieta, ko valmierieši sauc par Krācītēm, cilvēku darbības rezultātā kļuva šaurāka. Uzcelts dambis, lai šajā vietā vasarās ūdens plūdums būtu bagātīgs un krācēs varētu notikt laivošana. “Ne visi Valmierā ir apmierināti ar to, kāda ietekme izdarīta uz upes plūdumu. Ne visai korekti tas pirms gadu desmitiem darīts. Tagad ūdens tajā vietā ir straujš, vasarā tā daudz. Vēl senāk puikas augšpus upei briduši pāri, kad no Pārgaujas devušies uz treniņiem Daliņa stadionā. Kādreiz Pārgaujas valmierieši ziemā pa ledu šķērsojuši upi, lai nokļūtu pilsētas pirtī. Tagad tas nav iespējams. Arī tāpēc, ka pirts vietā tagad paceļas moderna celtne mūzikas skolai. No Valmieras tilta tā labi redzama, izskatās skaista gan dienā, gan izgaismota vakaros.

Par otru tiltu

Jautāt tagadējam pilsētas mēram, vai 21. gadsimta Valmierai nederētu vēl viens tilts pār Gauju, nozīmētu viņu satracināt. Pirms tam būdams Valmieras pašvaldības izpilddirektors, Jānis Baiks labi zina, kas tās ir par izmaksām. Tam piekrīt arī bibliotekāre Agita Lapsa, pa savas darba vietas logu skatoties uz jauno, oriģināli veidoto tiltu. “Otra tilta celtniecība – tas būtu pilsētai liels finansiāls slogs,” viņa domā un tēmu turpina, sakot: “Par otra tilta nepieciešamību pilsētā sāka runāt 20. gadsimta 30. gados. Valmiera toreiz nebija ne tuvu tik liela un izpletusies abos Gaujas krastos, kā ir tagad. Vienā pilsētas ielu plānojumu kartē, kura izdota 30. gados, iezīmēts, ka nākotnē Valmierā pār Gauju varētu būt divi tilti. Otrs tilts bija plānots pavisam netālu no esošā tilta.”

Agita Lapsa, novadpētniecības darba vadītāja Valmieras bibliotēkā, pastāsta, ka 30.gados otrs Valmieras tilts sāktos vecpilsētas daļā pie Valterkalniņa, kur Gaujā ietek Rātsupīte un netālu atradās arī Lucas muiža. To sākts īstenot ar plati izbūvēto Tālavas ielu. Tā sākās un veda šķērsām cauri Pārgaujas mikrorajonam, sauktam par Krāču kaktu. “Ja būtu tapis arī tilts pār Gauju, tad tas braucējus un gājējus aizvestu līdz Lucas muižai un turpinātos pa ne mazāk plati izbūvēto Tērbatas ielu. Ikviens, kurš Valmierā iet vai brauc pa Tērbatas ielu, redz, ka tā radīta, lai kādreiz kļūtu par pilsētas maģistrālo ielu, uzvedot uz vēsturiskā Valkas – Tērbatas ceļa,” stāsta A.Lapsa.

Plāni neīstenojas

Karš otra tilta būvniecības ieceres pārtrauca. Kara beigās – 1944. gadā – Valmieru ievērojami izpostīja. Tikai 60. gados sākās acīmredzami celtniecības darbi. Būvēja rūpnīcas, mājas strādājošajiem, viņu bērniem tapa bērnudārzi un skolas, cēla slimnīcu, televīzijas torni.

80. gados atkal bija nopietnas sarunas, ka Valmierā pār Gauju vajag otru tiltu. Pilsētā, Gaujas augštecē, uzcēla kājnieku tiltu. “Vajadzēja tomēr celt riktīgu tiltu, arī transportam,” vērtē valmieriete no šodienas skatu punkta. “Vanšu tilts kaut kādā mērā palīdz valmieriešiem pārvietoties no vienas upes puses uz otru, bet transporta pārkļūšana tā arī nav atslogota,” par satiksmi, kura darbdienu beigās ap pulksten pieciem iestrēgst uz tilta un tālu ārpus tā, stāsta bibliotekāre.

Varēja būt, bet nav

Vietā, kur pilsētas vidienē ir kapsēta un pāri L.Paegles ielai sākas īsā Ziedu gravas iela, izvedot līdz Gaujas krastam, otrpus upei ir L. Laicena iela. Arī tur ticis domāts par tiltu pār upi transportam, tas bijis padomju laikos. Taču ideja palikusi par ideju vien. Šobrīd, oficiāli reģistrējušies, pilsētā dzīvo mazāk par 26 tūkstošiem iedzīvotāju, taču darbdienās cilvēku ir krietni vairāk, arī rēķinoties ar tiem, kas ar savu transportu atbrauc uz Valmieru darbā un pēc darba dodas projām. Daudziem braucējiem jātiek pāri Gaujai, un viņi izmanto vienīgo tiltu.