Ziņas

Sabiedrība

“Kalna Kaibēniem”- deviņi desmiti

19.gadsimta vide. Brāļu Kaudzīšu muzejs ikvienu ieved vēsturē, kur atdzīvojas skola, lauku ikdiena un saimnieki - zinātkāri pasaules izzinātāji. Foto: Aivars Ošiņš

Ar dārza svētkiem brāļu Kaudzīšu memoriālais muzejs “Kalna Kaibēni” šodien svin 90.jubileju. Tas ir pirmais memoriālais muzejs Latvijā.

““Kalna Kaibēni” nav tikai muzejs brāļiem Kaudzītēm, bet tam kultūras mantojumam, kas ir Piebalgā. Mani “Kalna Kaibēni” uzrunā ar autentiskumu un to, ko muzejnieki visus šos gadus saglabā vidi, neiejaucot mūsdienas un tehniskās iespējas, mēģinot, cik vien tas 21.gadsimtā ir iespējams,atstāt to vēsturisku. Varbūt paies desmit gadi un cilvēki ar vēl lielāku interesi dosies uz “Kalna Kaibēniem”, tā būs kā saliņa tehnokrātiskajā pasaulē, kur var noaut apavus un basām kājām staigāt pa zāli, mēģinot notvert 19.gadsimta sajūtu. “Kalna Kai­bēni” ir vieta, kur jārunā par mazajām skolām, izglītību, kas paver pasauli. Toreiz brāļi Kaudzītes atvēra skolu, kur mācījās bagātāki, nabadzīgāki bērni, viņi mēģināja mācīties salikt kopā burtus, un izglītība pavēra pasauli. Varbūt tieši tādēļ no Vecpiebalgas nāk tik daudz kultūras cilvēku,” par pirmo memoriālo jeb personību muzeju Latvijā saka Latvijas Me­moriālo (personību) muzeju apvienības radošā vadītāja, Alek­sandra Čaka memoriālā dzīvokļa –muzeja direktore Antra Medne. Viņa uzsver, ka vide mainās, arī muzeju un apmeklētāju prasības. “Jārunā, ko brāļi Kaudzītes nozīmē Latvijas kultūras vēsturē, lai arī nākotnē nepazustu pamatvērtības, kas bija viņu laikā. Tām nav laika atskaites, tās ir pāri plūstošas laika rāmim, tāpēc tik svarīgas. Arī, ja pēc gadiem jaunieši prasīs, kas tie tādi brāļi Kaudzītes, un tā varētu notikt, būtiski, ka vecāki viņiem varētu pateikt ne tikai to, ka Kaudzītes uzrakstīja pirmo latviešu romānu, kuru jauniešiem būs grūti izlasīt, bet arī izstāstīt par latviešu nacionālās identitātes dzimšanu, veidošanos. Un tā ir Latvijas un tautas vēsture,” uzsver A.Medne.

Piebalgas muzeju apvienības vadītāja Līva Grudule atgādina, ka jubileja būs muzejnieku, to, kuri te reiz strādājuši, kuriem ar “Kalna Kaibēniem” saistās kāds notikums dzīvē, tikšanās. “Mu­zeja vēsture ir interesants stāsts, bet, lai kādas būtu bijušas ķibeles, muzejnieki tās vienmēr atrisinājuši. Arī tie ir interesanti stāsti, “ saka L.Grudule un uzsver, ka patiesībā pirmais muzejnieks bija Matīss Kaudzīte. Pēc aiziešanas pensijā 1911.gadā viņš “Kalna Kaibēnos” rūpīgi kārtoja savas un brāļa dzīves un darba piemiņas lietas, ceļojumu liecības, un pamazām mājas tā saucamais skolas gals izveidojās par muzeju. Rakst­nieks labprāt katru ciemiņu aicināja svinīgajā Baltajā zālē, kur pie sienām greznojās viņa 75.jubilejas vainagi, no ceļojumiem atvestas litogrāfijas un skulptūras, bet grīdu klāja Matīsa paša darināta parketa imitācija. Viesi apbrīnoja Matīsa Kaudzītes apgleznotās krāsnis, pasaules dižgaru portretu galeriju pie augšstāva guļamistabas sienas un gaumīgi iekārtoto sievas Līzes Kaudzītes istabu medaini zeltītos toņos. As­kētiski iekārtotā Reiņa Kau­dzītes istaba savukārt liecināja par filozofa zemnieku svārkos (tā draugu iedēvēja Atis Kronvalds) vienkāršību un racionālo skatu uz dzīvi.1926. gada 8. novembrī Ma­tīss Kaudzīte aizmiga mūža miegā. “Kalna Kaibēni” ar Matīsa novēlējumu kļuva par draudzes īpašumu. 1929. gada 2. augustā  Vec­pie­balgas draudze rīkoja ūtrupi. Ar literatūrvēsturnieku Teo­dora Zei­ferta un Kārļa Egles gādību Iz­glītības ministrija iegādājās “Kal­na Kaibēnu” Baltās zāles, Matīsa Kaudzītes darbistabas, Līzes Kau­dzītes istabas un guļamistabas iekārtojumu līdz ar Brāļu Kaudzīšu piemiņas lietām. Draudze ļāva visam palikt “Kalna Kaibēnos”, un pirmais Latvijas memoriālais muzejs bija nodibināts.

“Pārējo ūtrupē iegādājās vecpiebaldzēni. Interesanti, ka īpaši 60., 70. gados daudz kas atgriezās, cilvēki nopirkto atdeva muzejam – klavieres, ēdamistabas iekārtu. “Ļoti būtiski, ka tas, kas atrodas “Kalna Kaibēnos”, ir tiem piederīgs, nevis apskatāms kā laikmeta liecība,” uzsver L.Grudule un piebilst, ka vienmēr, arī tad, kad muzejs bija slēgts, bija cilvēki, kuri zināja ceļu uz to.

Aivars Ošiņš “Kalna Kaibēnos” strādā divpadsmito gadu. “”Kalna Kaibēni” man ir kas vairāk nekā paša māja, jo to tik ļoti nepieskatu. Te vienmēr visam jābūt kārtībā, jo gaidām taču ciemiņus,” saka A.Ošiņš un atklāj, ka laikam jāstrādā desmit gadi, lai tā īsti kļūtu par savējo “Kalna Kaibēnos”. “No brāļiem Kaudzītēm tik daudz varam mācīties. Un to stāstu maziem un lieliem,” bilst muzejnieks.

Jubileju muzejnieki sagaida ar padarītiem darbiem. Memoriālās ēkas jumts ir nomainīts, mainīs arī jumtu klētiņai. Celiņi mājas pagalmā izveidoti, kādi bija kādreiz, tam vietējais uzņēmējs Andis Dzenis uzdāvināja kravu grants. Ar Pūres dārznieku 20 dāvinātajām ābelītēm atjaunots Kaudzīšu ābeļdārzs. Tās labi pārziemoja, bet kociņi aug apsieti, lai stirnas neapgrauž.

Šovakar skanēs piebaldzēniem mīļais “Brūklenājs” un citas dziesmas, saviesīgās sarunas savedīs kopā vēsturi, šodienu un rītdienu. Muzeja jubileja ir arī Vecpiebalgas novada svētku “Vecpiebalga atver durvis” atklāšana. Šomēnes katru nedēļas nogali kādā pagastā būs dažādi pasākumi. Taču nekas tā nav gaidīts kā “Mērnieku laiki” Alauksta estrādē.

“Ideja, ka piebaldzēniem vajadzētu iestudēt “Mērnieku laikus”, jau vairākus gadus klejoja, tagad tā tiks īstenota. Pirms 27 gadiem notika pēdējās “Mērnieku laiku” izrādes Alauksta estrādē, ko toreiz spēlēja Nacionālais teātri. Mūsu iestudējumu veido vecpiebaldzēni kopā ar draugiem, no romāna izveidots dramatizējums ar atsevišķiem akcentiem. Protams, būs gan Ķenča lūgšana, gan Pietuka Krustiņa augstā dziesma un goda mielasts. Dramatizējumā saglabāta Kaudzīšu laiku valoda, kas varētu iepriecināt literatūras gardēžus, bet ir pārbaudījums aktieriem,” atklāj L.Grudule un piebilst, ka iestudējumā piedalās ap simts novadnieku.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *