Ziņas

Sabiedrība

Kādreiz pārtop par tagad

Strādnieku ģimenes dzīvoklī. Kā tik mazā varēja dzīvot ģimene, pārspriež Latvijas Industriālā mantojuma fonda valdes priekšsēdētājs Andris Biedriņš, Rīgas Motormuzeja galvenais restaurators Gunārs Dortāns un Līgatnes pašvaldības projektu vadītāja Daina Tērauda. Foto: Sarmīte Feldmane

Līgatnes papīrfabrikas ciemata vēsturiskajā centrā radīts vēl viens apskates vērts objekts – 19. gadsimta beigu papīrfabrikas strādnieku dzīvoklis.

“Daudzi tūristi jautāja, kā tad līgatnieši dzīvoja. Labāk vienreiz redzēt, nekā daudzreiz stāstīt,” saka projektu vadītāja Daina Tērauda. “Interreg Esto­nia-Latvia” programmas līdzfinansējumu projektā “Industriālā mantojuma atdzīvināšana tūrisma attīstībai” radās iespēja piesaistīt finansējumu, un pašvaldība ie­kār­toja dzīvokli, kurā var redzēt, kā dzīvoja fabrikas strādnieku ģimene. “Dzīvoklī pagaidām ir tikai viena gulta, jo vairāk līdz šim nav izdevies atrast. Tolaik visos dzīvokļos līgatniešiem gultas bija vienādas, bet diemžēl vai nu nav saglabājušās, vai arī ģimenes tās glabā kā mantojumu. Visas lietas, kas ir dzīvoklī, dāvājuši līgatnieši,” stāsta projektu vadītāja.
Vecajiem līgatniešiem, ieejot nu jau tūrisma objektā, atplaiksnī atmiņas. Tūrisma gide Rasma Va­naga atklāj, ka šajā Brīvības ielas dzīvoklī dzīvojusi viņas klasesbiedrene, Rasma te bieži ciemojusies. “Dzīvoklis ir tāds, kāds bija kādreiz,” bilst līgatniete un atgādina, ka tajā dzīvoja ģimene ar bērniem, arī vecaistēvs un vecāmāte, un visiem vietas pietika.
Uzņemta arī videofilma par līgatniešu dzīvi, kuru izspēlē paši pilsētnieki. Dzidra Šteina stāsta par savu dzīvi baraku mājas dzīvoklī. “Nākamais iecerētais darbs – atjaunot brūzīti, kur bija veļas mazgātava, gaļas žāvētava un maizes ceptuve. Arī tas būs apskates objekts,” pastāsta Daina Tērauda, bet Līgatnes novada domes priekšsēdētājs Ainārs Šteins atgādina, ka Līgatnes papīrfabrikas ciemata vēsturiskais centrs ir Eiropas mēroga unikāls strādnieku ciemata pilsētbūvniecības ansamblis, kas 2011. gadā atzīts par Latvijas uzvarētāju konkursā “Ei­ropas izcilākie tūrisma galamērķi” un līgatnieši ieinteresēti saglabāt un atjaunot kultūrvēsturisko ansambli.
Piesaistot Eiropas Savienības līdzfinansējumu, sakārtota vien trešdaļa vēsturiskās apbūves, taču kopumā ciematā ir 22 ēkas. Arī tālākai namu atjaunošanai nauda tiks me­klēta Eiropas fondos. Novada vadītājs atzīst, ja sākotnēji dzīvokļu īpašnieki par ēku sakārtošanu nav vēlējušies pat runāt, tagad saprot, ka patiesībā dzīvo vēsturiskās celtnēs un tās ir vērtība.
“Līgatne ir labākais industriālā mantojuma piemērs, kas attīstās. Tūristus vecais, rūpnieciskais šarms interesē. Jāmāk to parādīt un izmantot, vecas iekārtas pielāgot mūsdienām,” saka Vidzemes plānošanas reģiona tūrisma speciāliste Ilze Liepa.
Projekta “Industriālā mantojuma atdzīvināšana tūrisma attīstībai” partneri satikās Līgatnē, lai runātu par aktuālo. Ilze Liepa pastāsta, ka, piesaistot projekta finansējumu, Zilākalna ūdenstornis kļūst par objektu, kurā iekārto ekspozīciju, izmantojot modernās tehnoloģijas. Ķoņu dzirnavu vecajām mašīnām tiek atjaunotas detaļas, Gulbenē labiekārtos dzelz­­­ceļa ēkas uzgaidāmo telpu, kā arī iecerēts tūristus vest ar drezīnu.
“Cilvēkiem patīk līdzdarboties. Vai tas ir fabrikā ,vai braucot pa dzelzceļu. Pili apskata un dodas prom, bet, ja vari kaut ko pats padarīt, kaut vai pagatavot kādu produktu pēc vecām metodēm, tā jau ir vēsture un prasmes, ko iegūsti. Ja kāds atrod, kā saglabāt objektu un izmantot to no jauna, un kādam interesanti apskatīt, viss kārtībā. Ir bēdīgi, ja stāv drupas, kurām pielikts uzraksts, ka tas ir aizsargājams kultūrvēsturisks objekts. Protams, var arī drupas eksponēt un izstāstīt kādu stāstu,” viedokli pauž Andris Biedriņš, SIA “Gulbenes – Alūks­nes bānītis” pārstāvis, Latvijas Industriālā mantojuma fonda valdes priekšsēdētājs.Viņš uzsver, ka Līgatne ir interesanta tūristiem un tiek domāts un darīts par aizvien lielāku pievienoto vērtību.
“Fabriku neatjaunos, bet fabrikas ciemata ar papīrfabriku citur nav. Mums Gulbenē ir dzelzceļnieku ciematiņš kopā ar depo, celts 20.gados. Tas ir vienkāršāks. Vidzemē šādu objektu ir daudz,” bilst Andris Biedriņš. Vidzemes Tūrisma asociācijas val­des priekšsēdētājs Raitis Sijāts atgādina, ka Līgatnē piedāvājums tūristiem ir ļoti plašs. “Ar vienu apskates objektu ir par maz, tūristi nebrauks. Lai viņi atgrieztos, aizvien jāpiedāvā kas jauns. Lī­gatnei ir, ko piedāvāt,” saka Rai­tis Sijāts un atklāj, ka arī Gauj­mala varētu ieinteresēt tūristus. Tur jau ir Tautas zvejniecības aroda muzejs, vērts padomāt par plostniekiem, plostus taču pludināja garām Līgatnei.

Pašvaldības aģentūras “Līgatnes kultūras un tūrisma centrs” direktore Sarmīte Usāne pastāsta, ka pēdējos trijos gados tūristu skaits Līgatnē ir nostabilizējies. Vairāk nekā citi to apmeklē vācieši. Diemžēl vairums viesu novadā uzturas vienu dienu.

“Pagrabalas, fabrika, kurā it kā ražošanas nav un it kā tomēr ir, jo viss palicis, kā bija kādreiz, Amatu māja, koka māju apbūve, kultūras nams, tūrisma informācijas centrs sardzes namiņā – tā ir būtiska daļa industriālā mantojuma, ko saudzējam, saglabājam un rādām citiem, iedzīvinām dažādos pasākumos, lai palīdzētu izprast, ieraudzīt. Tā ir Līgatnes vēsture, kas daudziem ir interesanta,” saka Sarmīte Usāne.