Cēsnieks Mareks Lazdenis nepilnus divus gadus dzīvoja un strādāja Anglijā. Tur viņam nācās pierast pie Britu salām raksturīgas braukšanas kārtības un manierēm. Vispirms jau skaidrs, ka Anglijā auto satiksme organizēta citādāk nekā pie mums, proti, jābrauc pa ceļa kreiso pusi. Tāpat zināms, ka auto stūre atrodas nevis kreisajā, bet labajā pusē. Mareks smej, ka stūre atrodas “bardačokā”, un bilst, ka pie tā ar laiku pierod. Runājam arī par to, cik krasi braukšanas manieres un pieklājība atšķiras Anglijā un Latvijā.

“Man pie mājas vēl stāv mana Anglijas automašīna. Tiesa gan, Latvijā ar to pagaidām nepārvietojos, jo gluži vienkārši ir ļoti neērti ar auto, kam stūre labajā pusē, iekļauties mūsu ceļu satiksmē. Ir ļoti grūti veikt apdzīšanu, jo, sēžot labajā pusē, nepārredzu, kas notiek uz ceļa vidus,” skaidro Mareks, atklājot, ka ar savu Anglijas auto mērojis arī ceļu līdz Latvijai cauri Eiropai.

“Tik traki jau nav. To visu var izdarīt. Īpaši, ja lielākoties Eiropā ir autobāņi, kur ir tikai braukšanas vaina. Iekārtojies savā joslā un brauc,” saka autovadītājs.

Runājot par dzīvi Anglijā un to, kā tur jutās, vadot auto, viņš teic, ka tur ir atšķirīga braukšanas kultūra. Turklāt autovadītāji mēdz būt tik pieklājīgi, ka reizumis traucē normālai satiksmei.

“Dzīvojot Anglijā, man nebija problēmas pierast pie mainītajām joslām. Jāiekļaujas tikai plūsmā, turklāt visur ir norādes. Atbilstoši tām arī stūre auto labajā pusē ir ļoti loģiska un parocīga. Drīzāk tāds mirklis, ka regulāri, pieejot pie auto, ej uz kreiso pusi,” smejot saka Mareks un stāsta, ka angļi lielākoties iecienījuši mazas mašīnas. Biežāk iebraucēji – latvieši, poļi, lietuvieši – redzami pārvietojamies lielos automobiļos.

“Tas, ko Anglijā varam pamācīties, ir kultūra uz ielas, ceļa. Tur autovadītāji viens otru ciena. Tāpat autovadītājs cienīs riteņbraucēju un kājāmgājēju. Latvijā daudz kā no šī visa pietrūkst. Anglijā, braucot pa pilsētu vai šoseju, pašsaprotams ir rāvējslēdzēja princips, pārkārtojoties joslās. Latvijā atliek vien izbrīvēt lielāku distanci starp priekšā braucošo auto, kā kāds cits jau tur būs ielīdis. Latvieši ir agresīvi autovadītāji, man par to šaubu nav. Protams, kādreiz esmu dusmojies arī uz angļiem par milzīgo pieklājību. Tur brīžiem liekas, ka viens otru ir gatavi palaist visur un vienmēr. Kādreiz smējos un sacīju, ka ar angļu pieklājību uz ielas tālu netikšu,” pieredzē dalās Mareks Lazdenis. Viņš atklāj, ka ir arī kaislīgs velosipēdists. Un arī šajā jautājumā norāda, ka drošāk juties Anglijā.

“Brīžiem liekas, ka mēs vēl esam ceļā uz daudz ko. Tas attiecas arī uz velobraucēju un autovadītāju attiecībām. Mums daudz kas notiek tikai tādēļ, ka likumi vai policija liek. Mēs neaizdomājamies, ka ir tikai pašsaprotami, ja velosipēdists nēsā atstarojošu vesti, velosipēds aprīkots ar lukturiem, velosipēdistam galvā ir ķivere. Tas tādēļ, lai pats justos droši un lai vienmēr būtu ātri pamanāms autovadītājam. Teikšu godīgi, Latvijā drošāk jūtos pie auto stūres neatkarīgi no puses, kurā tā atrodas. Velosipēdistam Latvijā būt ir visai ekstrēmi,” saka Mareks un kā cēsnieks norāda, ka arī pilsētā infrastruktūra neatbilst nekādiem velobraukšanas kritērijiem.

“Lasīju, ka pērn Cēsis ieguva kaut kādu apbalvojumu par velo infrastruktūru pilsētā. Esmu pārsteigs, jo, manuprāt, Cēsīs vispār nav nekā no šādas infrastruktūras. Atliek pabraukt pa ielām, ietvēm. Cik daudz mums ir veloceliņu? Cik ielu vai ietvju ir piemērotas velosipēdistiem? Pat māmiņas ar bērnu ratiem mokās, pa Rīgas ielu ejot. Es piekritīšu viedoklim, ka Cēsīs ir labvēlīga vide, lai cilvēki vairāk auto noliktu pie malas un pārvietotos ar velosipēdiem, bet mums ir tāls ceļš ejams, lai sacītu, ka velo infrastruktūra ir sakārtota,” domās dalās Mareks Lazdenis.