Ziņas

Redzeslokā

Kad govīm dullums

No meža pļavā. Un otrādi - tā ceturtdien trīs reizes skraidīja Andra Actiņa govju bars Veselavas pagastā.Foto: Indars Krieviņš

Trīs reizes vienas dienas laikā no aploka izlauzušies un Veselavas muižas parku krustu šķērsu izbradājuši “Brīvnieku” saimnieka Andra Actiņa izbēgušie gaļas liellopi. Pirms nedēļas, ceturtdien no paša rīta, esot bijusi iecere liellopus sadzīt kūts tuvumā esošajos aplokos, kur novietots fiksētājs. Plānots pārbaudīt krotālijas, jo, pēc vīru sacītā, pa­redzēta Pārtikas un veterinārā dienesta vizīte: “Bet tās govis ir trakas! Sākotnēji uz ieeju kūtī bija elektriskais žogs, taču nesen uz­taisījām kārtīgu sētu no dēļiem. Lopiem tas ir kas jauns un nepazīstams, tāpēc neparko nevaram pie­dabūt doties uz kūts pusi. Tren­kājot govis pa pļavu, panācām tikai to, ka tās sadalījās trijās grupās un, par spīti elektriskam ganam, vairākkārt izlauzās no aploka, un ieskrēja muižas parkā.”

No rīta bijuši desmit pieaicināto palīgu, bet ap pusdienas laiku seši tādai bezjēdzīgai skraidīšanai te pa pļavām, te pa grāvjiem un mežu atmetuši ar roku, rezultātā palikuši vien četri sīkstākie palīgi.

Saimniece Dzintra Actiņa skaid­ro, ka ganāmpulkā vecākajai barvedei esot tikai trīs gadi un, tā kā piecām govīm nesen atnesušies teļi, ieskaitot pašu barvedi, tās ir īpaši tramīgas. “Gaļas liellopiem ir izteikts mātes instinkts, tāpēc dažas govis ir bīstamas. Tiklīdz ju­tīs apdraudējumu sev vai teļam, tās metīsies virsū. Ieskrējušas me­žā, tās paliek kā savvaļnieki – telēnus paslēpj, tie noteiktā vietā nekustīgi var nogulēt kaut visu dienu. Savukārt lielās govis ir tik izmanīgas, ka viegli apved cilvēku ap stūri. Zaļajā meža ņirboņā sastingst un stāv, gaida, līdz briesmas pazūd, tā viņām ir pierasta lieta. Bet reizēm sagaida, kamēr cilvēks, to nepamanījis, pienāk tuvāk, un tad metas virsū.

Tā kā vienas dienas laikā liellopi jau trešo reizi iebēga mežā un nepielūdzami apļoja uz riņķi vien, devāmies uz Cēsīm pie mednieka pēc palīdzības,” saka Dz.Actiņa, pie­bilstot, ka ganāmpulks atkal ir aplokā, lielā mērā pateicoties atsaucīgiem cilvēkiem, kā arī izcilam medību jeb dzinējsunim.

Diemžēl pašu saimnieku Andri Actiņu mums neizdevās sastapt ne pie vīriem, kas slapjām mugurām nāca ārā no meža un dusmās lādējās kā traki, nedz arī “Brīv­nie­kos”.