Ziņas

Sabiedrība

Kā lauku sētā pieklājas

Garauši ne tikai priekam. Iveta un Aivars Brieži "Vidusmuižniekos" veido savu lauku sētu.Foto: Sarmīte Feldmane

Nav tiesa tiem, kuri skandina, ka laukos viss iznīkst, zeme aizaug. Protams, ir arī tādas vietas. Bet katrā pagastā ir cilvēki, kuri saimnieko, kuri turpina iesākto un neatkāpjas, kuri meklē ko jaunu. Var viņus saukt par dullajiem, lai gan pareizāk teikt – uzņēmīgie, tie, kurus nebaida darbs. Kaut sākumā svešs, nerentabls un daudz jāmācās. Bet viņos ir cerība rītdienai, ticība, ka ir vērts darīt, un mīlestība pret dzimto zemi, savu pagastu. Darot grūtums un šķēršļi aizmirstas. Augļi nes prieku un gandarījumu.

“Vidusmuižnieki” pirms septiņiem gadiem, kad to dāvinājumā saņēma Aivars, bija teju grausts. Paša rokām pamazām top dzīvojamā māja, uzcelta kūtiņa, šķūnis. Veidojas saimniecība.

Iveta un Aivars Brieži dzīvo Drustu centrā Līvānu mājā. Pirms daudziem gadiem, kā jau visiem, bija neliela saimniecība, cik no dēļiem celtajā kūtiņā varēja, tik saimniekoja. Tad gadus desmit neturēja nekādus lopus, abiem bija darbs – Iveta strādāja apdrošināšanā, Aivars zemnieku saimniecībā.

“Tad man darba vairs nebija, un, kā saka, kāpēc neizmantot iespēju, ja pats vari kaut ko izaudzēt un arī nopelnīt. Kaut kas taču jādara, cik ilgi var sēdēt mājā un neko nedarīt. Centrā arī dārziņš mazs. Tā te, Auļukalnā, sākām saimniekot, visu veidot no nulles,” stāsta Iveta un uzsver, ka lielākoties visu audzē pašpatēriņam. Kūtiņā ir cūkas, vistas, truši. Iegādātas četras telītes, lai ar laiku veidotu ganāmpulku.

“Vēl grūti paredzēt, kā viss notiks. Mums ir tikai traktors un pļāvējs. Aivars sienu sagatavoja ar rokām, grāba ar grābekli, lika zārdos, veda mājās. Bet tā var sagatavot teliņiem, ne ganāmpulkam,” domās dalās “Vidusmuižnieku” saimniece un apbrīno vīra uzņēmību un neatlaidību.

Briežiem apsaimniekošanā ir 16 hektāri, ir dīķi. Auļukalns neizskatās pamesta vieta kā daudzviet citur pagastā. Kaimiņi saimnieko, ir gan arī pa kādam tīrumam, kas pieder rīdziniekiem, kur jau ieaugušas eglītes.

“Ja ir lauku sēta, tajā var visu izaudzēt,” uzsver Iveta. Viņai prieks par garaušu pulku. Pirmo trusi jau pirms daudziem gadiem uzdāvinājuši kaimiņi, jo mazdēls ļoti gribējis kādu dzīvnieku. “Truši pa ziemu apēd visu, kas pagrabā paliek pāri. Arī nekādu lielo darbu neprasa,” pastāsta saimniece.

“Vidusmuižnieki” pamazām vien top par kārtīgu lauku sētu. Šī vieta ir mīļa arī Ivetas un Aivara bērniem Ingūnai un Mārtiņam, mazdēliem Mikum un Ēvaldam. “Ir cerība, ka gan jau pēc gadiem kāds varētu turpināt,” saka Aivars.
Par izvēli no centra pārcelties uz kārtīgiem laukiem Iveta ir gandarīta: “Man vienmēr dzīvē gribējies, lai mājā ir kārtīgs pagrabs. “Vidusmuižnieki” celti 19.gadsimta vidū, un velvju pagrabs bija saglabājies. Man svarīgi, lai mājā redzētu dzīvu uguni, un mums ir kamīns. Vēl man ļoti gribējies, lai ir kārtīgi bēniņi, kur var žāvēt veļu.”


Saimnieko bez kredītiem

SAIMNIEKUS PAZĪST. "Zundu" saimnieki Dzintra un Jānis Petrovski pie sava ganāmpulka. FOTO: Sarmīte Feldmane

 * SAIMNIEKUS PAZĪST. “Zundu” saimnieki Dzintra un Jānis Petrovski pie sava ganāmpulka. FOTO: Sarmīte Feldmane

“Dzīvot laukos – tas ir darbs,” saka “Zundu” saimnieks Jānis Petrovskis. Saimniecībā ir vairāk nekā 20 nobarojamo lopu, tiek apsaimniekoti vairāk nekā 30 hektāri zemes. “Tiekam paši galā, un sava iztikšana ir, arī bērniem varam palīdzēt,” gandarīta saka saimniece Dzintra.

Savulaik Petrovski dzīvoja Drustu centrā, Līvānu mājā, cik varēja, saimniekoja. Kad laiki mainījās, ja gribēja veidot kārtīgu saimniecību, bija jāmeklē vieta citur. Ģimene nopirka “Zundu” māju, par sertifikātiem iegādājās zemi. Vecajā smēdē lopiem ierīkoja kūti.

“Turējām slaucamās govis, piena cena bija zema, kūts veca. Arī prasības mainījās, vajadzēja celt piena māju. Tie būtu lieli ieguldījumi, tad arī nolēmām, ka turēsim zīdītājgovis,” pastāsta Dzintra. Tagad, atceroties smago darbu, viņa skaidri zina, ka uz piena govju turēšanu noteikti nepāries, lai arī cik tas kādu brīdi būtu izdevīgi. Saimnieki ir lepni, ka iztikuši bez kredītiem, projektiem. Savulaik saimniecībā bijušas arī aitas un cūkas. Petrovski domājuši arī par aitkopības attīstību, bet tas ir risks, jo apkārtnē netrūkst klaiņojošo suņu, tie citiem saimniekiem ne reizi vien nodarījuši skādi.

“Tehnika visa ir. Bija ķīpu prese, bet, kad presē sienu, vajag palīgus. Tādus Drustos grūti atrast. Nopirku ruļļu presi, pats varu sienu sagatavot un atvest mājās. Ganību šādam lopu daudzumam pietiek, arī dažus kaimiņu tīrumus appļauju. Vairāk par 25 lopiem kūtī nav vietas, un arī nedomājam turēt,” stāsta Jānis.

“Zundu” saimnieki pārliecinājušies, lai darbs atmaksātos, saimniecībā jātur vismaz desmit zīdītājgovju. Šogad ganāmpulkā atskrējuši pieci bullēni, telēni būs vēl. “Pēc gaļas lopiem pieprasījums ir. Arī cena pieņemama,” saka Dzintra un pastāsta, ka lopus ar kombinēto lopbarību nepiebaro. Ganības ir bagātas ar daudzveidīgu zāli. Arī siens sagādāts augstvērtīgs. Govis tikai retu reizi izmanto iespēju no lietus vai vēja paslēpties nojumēs. Ganības kalnainas, aplokā vienmēr ir kāda mierīgāka vieta.

“Turot gaļas lopus, saimnieks ir brīvāks. Ziemā divreiz aizej uz kūti un esi brīvs. Ja nav auksts, lopi dzīvo ārā,” stāsta saimniece. Šķūnī un kūtī viss iekārtots, lai varētu ērti saimniekot. Jānim ziemā darbs mežā, bet arī uz ezeru ir laiks aiziet. Tepat blakus Kreiļu ezers, arī pašu dīķos ir zivis. “Vasarā, tad ir dārzs, kurā vienmēr ir, ko darīt. Šogad izauga laba ķirbju raža, vairāk nekā pussimts, un visi gana lieli. Lai gan laiks nebija īpaši labs, viss izauga, vienīgi ābolu bija pamazāk,” domās dalās Dzintra.

Domīgus Jāni un Dzintru dara nākotne, vai kāds no bērniem turpinās viņu iesākto. Patlaban dēli dzīvo un strādā Anglijā, meita Cēsīs. Vecvecāki nepacietīgi gaida ciemos četrus mazbērnus. “Domāju, ka kāds jau atgriezīsies. Velk uz Latviju,” saka Jānis un pārlaiž skatienu kalnainajam tīrumam, kas aizvien mierīgās rudens krāsās, bet turpat mežmalā ganās ganāmpulks.


Savai iztikšanai sagādā vajadzīgo

PATĪK, KA PARUNĀJAS. Sāra gādā, lai saimniecei Ainai Seržānei vienmēr tiktu gards piens. FOTO: Sarmīte Feldmane

 * PATĪK, KA PARUNĀJAS. Sāra gādā, lai saimniecei Ainai Seržānei vienmēr tiktu gards piens. FOTO: Sarmīte Feldmane

Aina Seržāne dzīvo Drustu centrā Līvānu mājā. Kaut pensijā, ikdienā darbi dzen darbus. Nelielajā kūtiņā Ainai ir govs Sāra, bullēns Princis un liela vistu saime. “Bez darba nekad neesmu varējusi dzīvot, no rītiem paskatos seriālus, gribētos ko citu, bet “Mīlas viesulis” kā nebeidzas, tā nebeidzas. Katru gadu izaudzēju kādu bullīti. Kaimiņi palīdz sagādāt sienu, pretī dodu olas, pienu, vasarā sakuļu sviestu, pagatavoju biezpienu. Tā mēs laukos dzīvojam,” domās dalās drustēniete un uzsver, ka katram pašam jādomā, kā dzīvot un ko darīt. Pie mājas zemītes maz, govs ganībās jāved tālu, šovasar zāle labi augusi, iztikts ar to, kas tuvumā. Sāra ir saimnieces pašas audzināta, bet diezgan strauja, toties laba piena devēja.

“Visu pati izaudzēju. Tā esmu visu mūžu darījusi. Ko darīšu, ja pašai nekā nebūs. Spēks ir, jāstrādā vien,” saka drustēniete.

Ainai viens dēls Anglijā, otrs dzīvo Taurenē, jo mīļi allaž ciemos tiek gaidīti mazbērni. Māju un kūti sargā Džesika un Ričijs. Mīlīgi, bet savu darbu prot. “Ja ir, ko darīt, tad arī veselība turas,” bilst Aina Seržāne.