Ziņas

Sabiedrība

Kā attīstīties Āraišu muzejparkam

Par Āraišiem Latvijā nezina retais. Šī vieta saistās ar vēsturi un

zinātni, tūristu iecienīts objekts, ir Latvijas Nacionālā vēstures muzeja struktūrvienība. Tā īpašnieks ir Valsts nekustamo īpašumu aģentūra, kurai muzejs maksā nomu.

Pēdējos gados aizvien skaļāk par

muzejparka stāvokli, mājām, kas jāatjauno, tualetēm, kas atbilst iepriekšējiem gadsimtiem, teritorijas sakopšanu runā gan muzejnieki, gan Amatas novada pašvaldība, gan apmeklētāji, gan muzejparka veidotāji.

Lai gan katru gadu kaut kas tiek darīts, ieguldīti līdzekļi, naudas ir nepietiekami, lai šo Latvijas vēsturei nozīmīgo vietu pienācīgi uzturētu un sakārtotu atbilstoši elementārām mūsdienu tūrisma prasībām. Pašvaldības rosinātā Āraišu forumā satikās visi ieinteresētie, lai kopīgi vērtētu, vētītu un meklētu risinājumus, kādam būt Āraišu muzejparkam, kā to apsaimniekot.

Vēsturnieki, tie, kuri bijuši klāt muzejparka tapšanā, atgādināja vēsturi un tā laika mērķus, kuri līdz šim nav mainījušies. “Par Āraišu zinātnisko

nozīmi neviens nešaubās –

tā ir liela. Ja profesionāļiem tas skaidrs, nedrīkstam domāt par Āraišiem kā eksotisku objektu tūristiem, aizmirstot zinātnisko nozīmi.

Āraiši ir unikāla kā vieta,” atgādināja Latvijas Vēstures institūta direktors, dr.hist. Guntis Zemītis. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības

inspekcijas vadītāja vietnieks Jānis Asaris uzsvēra, ka nedrīkst aizmirst muzejparka kultūrvēsturisko vērtību. Līdzīgi objekti pasaulē iegūst aizvien augstāku novērtējumu, vairāki ir iekļauti UNESCO sarakstā. Līdzvērtīgi ir Āraiši. “Domājot par vērtību saglabāšanu un muzeja darbībai nepieciešamo, allaž ir diskusijas. Jāatrod kompromiss, lai muzejs funkcionētu. Āraišos ir kultūras slānis, kas nav izpētīts. Muzejparka īpašnieks – Valsts nekustamo īpašumu aģentūra – rekonstruētās ēkas sauc par mājām, bet patiesībā tām jābūt muzeja krājuma vienībām. Domājot par muzejparku, vairāk jārunā par zinātnisko aspektu, te ir daudz ko pētīt,” viedokli pauda Jānis Asaris un piebilda, ka muzejs bez pašvaldības atbalsta teritoriju apsaimniekot nespēj, jāmeklē sadarbības iespējas.

Inspekcijas arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja Sandra Zirne atgādināja, ka apsaimniekotājs nedrīkst aizmirst – muzejparka viduslaiku pils ar priekšpils daļu ir aizsargājams

arheoloģiskais mantojums, savukārt ezerpils ir arheoloģiskas aizsargājamas ēku rekonstrukcijas, kas tapušas, balstoties uz zinātniskiem pētījumiem. Apsaimniekotājiem vienmēr būs ierobežojumi. “Nedrīkst koncentrēties tikai uz ezerpili, aizsargājamo pieminekļu sarakstā ir visa muzejparka teritorija,” uzsvēra Sandra Zirne un atgādināja, ka jādomā ne tikai par kultūrvēsturisko, bet

arī arheoloģisko ainavu.

Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas departamenta muzeju nodaļas vadītājs Jānis Garjānis, vērtējot pašreizējo situāciju un ieskicējot Āraišu muzejparka nākotni, sacīja: “Vienmēr, lai cik kāda vieta vai objekts būtu nozīmīgs, jādomā par nākotni.

Āraišu muzejparkam saimnieki mainījušies vairākkārt. Krīzes laikā ministrija kā reālo risinājumu redzēja to nodot Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam, tādējādi garantējot, ka tiek saņemts

valsts finansējums. Ap simts tūkstoši eiro gadā, protams, ir nepietiekami.”

Viņš atgādināja, ka Muzeju likums skaidri pasaka, kas ir muzejs, kādi tā uzdevumi – krājuma vākšana, glabāšana, pētniecība un

komunikācijas veidošana ar sabiedrību.

Āraišu muzejparks kā muzejs var darboties, jo tas ir Nacionālā muzeja struktūrvienība. “Vai muzejs ir vienīgā institucionālā forma, kā saglabāt un rādīt apmeklētājiem nacionālās bagātības? Nebūt ne. Latvijā ir citas formas, ko īsteno privātpersonas un pašvaldības, iekārtojot krātuves, ekspozīcijas. Taču katrs, kurš nopietni grib nodarboties ar kultūrvēsturisko mantojumu, agri vai vēlu nonāk pie secinājuma, ka vajadzīgs muzejs. Tie, kuri grib nodarboties ar mantojumu ilgtermiņā, saprot, ka muzeja darbība ir skaidri noteikta, tāpēc arī izvēlas to. No funkciju un resursu viedokļa pilnvērtīgi visu izdarīt

nav viegli,” domās dalījās Jānis Asaris un atzina, ka brīdī, kad kāds likums sāk traucēt atbilstoši jaunajai situācijai, tas ir jāmaina. Viņš arī atgādināja, ka katrs reiz bijis kāda muzeja apmeklētājs un katrs arī grib

redzēt 21.gadsimta muzeju. “Apmeklētājs neapzinās, ka ir neredzamā muzeja daļa. Mantojuma apzināšana, krāšana, saglabāšana un izpēte ir tas, ko apmeklētājs neredz un bieži vien arī nesaprot. Runājot un domājot par attīstību, nedrīkst to aizmirst,” sacīja Jānis Garjānis.

Daudz satraukuma izskanēja par to, kā muzejparkā patlaban tiek saimniekots. Ar to nav apmierināti Āraišu ezerpils fonda biedri, kuri ēku restaurācijā paveikto vērtē kā paviršu, arī teritorijā trūkst kārtības. Amatas novada domes priekšsēdētāja Elita Eglīte skaidroja: “Pašvaldību neuztrauc muzeja kā institūcijas pārvaldība, bet

muzejparka infrastruktūra un pakalpojumi, kas vajadzīgi cilvēkiem līdz brīdim, kad viņš nokļūst muzejā. Desmit gadus

runā par to, ka vajag normālu tualeti, bet nekas netiek

darīts. Labs saimnieks rūpējas par savu teritoriju, nevis staigā un lūdzas, lai kāds nopļauj zāli. Esam rakstījuši vēstules, nekustamo īpašumu aģentūra atzīst, ka, ja gribam, var muzejparku nodot pašvaldībai. Ir jābūt skaidram, ko katrs darīs, lai tur būtu kārtība. Pašvaldības mērķis nav pārņemt muzejparku, ierīkot tualetes un stāvlaukumu. Jautājumu, ko risināt ir daudz, tie jārisina kopā. Tūristus interesē

ne tikai vēsture, viņiem nepieciešama arī infrastruktūra.”

Plašāka diskusija izvērtās par iespējām valsts institūcijām

un pašvaldībai finansiāli vienai otrai palīdzēt kopīgos darbos, jo to liedz likums. “Ja Āraišu muzejparks kļūs par pašvaldības muzeju, valsts varēs atbalstīt, piešķirot finansējumu projektu konkursos,

tāpat kā visiem akreditētajiem muzejiem. Simts tūkstošu eiro finansējuma nebūs, ar to jārēķinās. Tādi piemēri, ka valsts nodod muzejus pašvaldībām, ir. Savulaik valsts Dārziņa un Sudrabkalna muzeju Jaunpiebalgā

nodeva Piebalgas muzeju apvienībai “Orisāre”.

Protams, institūcijai jābūt tā saimnieka rokās, kurš vislabāk var nodrošināt tās darbību un attīstību. Tāds ir ministrijas uzskats. Ja pašvaldība var garantēt resursus, kas ļautu Āraišu muzejparkam ne tikai izdzīvot, arī attīstīties, ministrijai nevar būt iebildumu to nodot pašvaldībai. Lēmumu pieņem Ministru kabinets,” skaidroja Jānis Garjānis.

Par forumā dzirdēto, pašvaldības un tūrisma speciālistu akcentēto tūrisma nozares attīstības veicināšanu muzejparkā sašutuši bija vairāki vēsturnieki. Arī Anda Vilka un Dace Tabūne. “Par Āraišiem jārunā citā līmenī. Diemžēl tie, kurus interesē tūrisms, neapzinās, kādas te ir vērtības un ko nozīmē tās saglabāt. Nedrīkst muzejparku vērtēt tikai no tūrisma viedokļa. Āraišu ezerpili nevar salīdzināt ar citiem muzejiem,” sacīja Anda Vilka, bet Dace Tabūne atgādināja, ka

Āraišu muzejparks nav neviena privātīpašums,

tas pieder sabiedrībai izglītojošiem un zinātniskiem mērķiem.

Par to gan, ka muzejparkā nepieciešama mūsdienīga ēka, kurā būtu tualetes, ekspozīcijas telpa, iespējams suvenīru un kārumu

kiosks, neviens nešaubās. Arī par to, ka vasarā jānopļauj zāle, apkārtnei jābūt sakoptai. Diemžēl patlaban Ātraišu muzejparkam visam naudas nepietiek. Amatas novada Tūrisma un sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Eva Staltmane atzina: “ Lai meklētu risinājumus, ir būtiski uzklausīt dažādus viedokļus, mēs mēģinām saprast, kā būtu labāk. Ir ieskicēti Āraišu arheoloģiskā muzejparka turpmākās attīstības modeļi, kuri tiks izstrādāti detalizētāk.” Novada vadītāja Elita Eglīte uzsvēra: “ Āraišu muzejparks ir novada teritorijā.

Dzirdējām, cik tā ir liela vērtība. Domāju, ka vajadzīgs likums par Āraišu muzejparku. Pašvaldība gatava pārņemt, ja valsts līdzi dod finansējumu. Ja tā ir viena trešā daļa no nepieciešamās naudas kā Turaidas muzejrezervātam, pārējo atradīsim. Par katru centu atskaitīsimies. Tik daudz speciālistu, cik muzejā ir patlaban, varam uzturēt. Vēsturnieki lai pētī vēsturi.” Viņa arī piebilda, ka pašvaldība vēlas beidzot no pilsdrupām izvest

zemes kaudzi, kas stāv jau 30 gadus, vēlas pilsdrupu teritorijā uzlikt grīdu, lai pasākumos cilvēki ērti justos, muzejparkā būtu piemērotākā vieta novada Tūrisma un informācijas centram. “Mēs negribam izjaukt zinātni vai traucēt zinātnieku darbu, tikai sakārtot tūrisma objektu,” uzsvēra domes priekšsēdētāja.

Vai muzejparkā kas mainīsies, redzēsim. Cerams, pavisam drīz.

Sarmīte Feldmane