Ziņas

Sabiedrība

Jautrības pilni brīži ziemas vakarā

TAGAD. Valmieras bibliotēkas ziemas stāstu vakara apmeklētājus vispirms gaida sagādātā tēja ar medu.Foto: no Valmieras bibliotēkas albuma

Atgriešanās pie sentēvu tradīcijām – tāds moto bija dots vakarēšanai vienā no pagājušās nedēļas tumšajiem vakariem Valmieras integrētajā bibliotēkā. To rīkoja stāstniece Agita Lapsa, un iepriekš izplatītajā sludinājumā par pēcpusdienu “Sildāmies stāstos” bija teikts: “Ielūgti visi, ieeja brīva.”

Medus un smiekli

Aicinājumam pulcēties bibliotēkas lasītavā ap galdu un piparkūku bļodu galvenokārt bija atsaukusies vecākā paaudze. Bērnības stāsti saistījās ar lauku mājām Vidzemes pagastos apkārt Valmierai un Cēsīm.

“Esam Latvijas laika cilvēki,” par sevi un dāmām ap ovālo galdu sacīja sirms kungs Valters, “žurnāla “Atpūta” paaudze.” Tobrīd bija dzirdams, kā medus karotītes sitas pret tējas krūzīšu malām. Klausoties citātos par reiz lasīto “Atpūtās”, kundzes nevarēja nepasmaidīt. Patiesībā tās bija smieklu šaltis, visiem kļuva omulīgi un silti. Apbrīnojami, ka mūsu vidū ir cilvēki ar tik labu atmiņu – sasmaidījās kundzes.

“Atmiņas negaist, kaut gan dzīves laiks pagājis strauji,” sacīja pats omulīgais vīrs, teju deviņdesmitgadnieks Valmierā. “Dāmas arī atceras Latviju 30. gados. Pēc tam mūsu mūža gadi sekoja padomju laikā, un tolaik daudz kas tika dzēsts no Ziemassvētku tradīcijām. Esam piedzīvojuši vairākas ideoloģijas – pirmā okupācija sākās, kad bijām bērni, otrā, kad sākās karš. Kara gados bija visādas grūtības, arī ar apavu sagādāšanu. Jūs tajā laikā bijāt meitenes un nēsājāt klikatiņas. Atcerieties, tās bija ar koka zolīti, sašūtu ar truša ādiņu, lai zole locītos. Tad meitenes gāja pa ielu un katrs solis skanēja. Tā kā trūka arī drēbju, meitenes staigāja visai īsos svārciņos.

* TOREIZ. 1939. gada 22. decembra žurnāla "Atpūta" vāks, kas veltīts Ziemassvētku sižetam par latviskajām tradīcijām ģimenēs.

* TOREIZ. 1939. gada 22. decembra žurnāla “Atpūta” vāks, kas veltīts Ziemassvētku sižetam par latviskajām tradīcijām ģimenēs.

Atceros žurnālā “Laikmets” tādu karikatūru – bildē meitenes iet pa ielu ar klikatiņām un plikpauris vīrs viņās noskatās. Vīram aiz muguras sieviņa ar rundziņu, lai uzšautu pa pliko pakausi. Apakšā pantiņš: “Jūs pakaļ skrienat klikatiņām, bet man, lūk, piemiņa no viņām. Dzirdot tās uz ielām klabot, man paliek puns un gribas šņabot.”
Vakarētāju smiekli izskan telpā ik pa brīdim, jo atkal atskan pantiņi no žurnāla “Atpūta”. Kundzes smej un apbrīno kunga labo atmiņu.

No katoļu ģimenes

“Augu katoļu ģimenē, un tāpēc visos laikos mūs ir apmeklējis Ziemassvētku vecītis,” stāstu iesāk Marija. “Salavecis nekad nav mūsu mājā ienācis. Māte gan padomju gados strādāja par skolotāju, un viņai līdzi bija lūgšanu krelles. Vienreiz krievu skolā, kur mamma pasniedza latviešu valodu, krellītes izkrita no kabatas un direktors izsaucies: “Što eto takoje?” (Kas tas tāds?) Viņš gan bijis prātīgs cilvēks, un ar to viss beidzies.
Ziemassvētkos katrreiz devāmies uz baznīcu. Pēc tam sekoja apdāvināšanās un dziedāšana. “Klusa nakts, svēta, nakts”, “Jūs, bērniņi, nāciet”, “Ak, eglīte, ak, eglīte!” – tādas bija dziesmas. Manai māsai piedzima meitiņa, un tad jau es biju Ziemassvētku vecītis. Kā “profesionālis” darbojos tik ilgi, kamēr meitenīti vairs nevarēja piemānīt, pat ar savu zemo balsi ne.”

Alvas liešana

– Pēc baznīcas mājās sadedzām eglītē svecītes. Katrs noskatīja pa svecītei, un tālāk tika pētīts, kuram tā svecīte degs visilgāk, kuram nodzisīs ātrāk,” vēl viens no tradīciju stāstiem valmieriešu vidū. “Ziemassvētku laikā svecei vajadzēja rādīt katra mūžu -dzīvos ilgi vai ne. Sveču vēstis bija tādas – no šīs saules būs jāaiziet vecuma dēļ vai vecumu nesagaidījušiem. Vienai no mums tagadējos laikos pietrūka tikai divi mēneši līdz 96 gadiem.”

Nākamie stāsti arī ir par zīlēšanu Ziemassvētku naktī, bet viena vakarētāja teic, ka viņu pusē nebijis pieņemts tā darīt. Tagad televīzijā dzird un avīzēs lasāms, ka daudzi jaunie Ziemassvētkos grib ieviest senās tradīcijas. Sarunu vakara vadītāja Agita Lapsa, pati no vidējās paaudzes, stāsta to pašu, ka padomju laikā kristīgo Ziemassvētku tradīciju nebija palicis daudz. Tagad vecākie tās atceras un jaunie ir prieka pilni pārņemt.

Nākamais sarunu loks sākas par eglītes rotāšanu. Vecākā paaudze stāsta par dzijas bumbulīšiem, par skaidu spirālītēm un drātiņu vijumiem, lai ieliktu pašu lietu svecīti. Par laimes liešanu pantiņu zinātājam savs sakāmais – Ulmaņlaikā it kā Burtnieku pagastā pieķerts vīrs, kurš viltojis latus. “Atpūtā” bija zīmēta bilde ar policistu, kas naudas viltotāju grābj ciet, un klāt pantiņš: “Viņš taisās latus liet, šo grasās saņemt ciet, bet redzams – vecim strādā galva: “Man laimē pirkta alva”!” Protams, seko smieklu šalts.

Mācītājs tā darīja!

“Tēvs no Sibīrijas atgriezās, kad dzīve jau bija citāda,” iesāk stāstīt sieviete, nenosaucot savu vārdu. “Neviens slikts vārds par padomju iekārtu manā klātbūtnē netika sacīts, es augu kā vatē – laimīgi un mīļi. Brīvlaikā tiku pie vecāsmātes Rīgā, un viņa, veco laiku cilvēks, gāja uz baznīcu, līdzi ņemot arī mani. Pirmo reizi Ziemassvētkos ieraudzīju baznīcas skaistumu. Stāstīju iespaidus, arī to, kā mācītājs turēja saliktas rokas un vecaimāte sacīja: “Tikai nekur par to nestāsti!” Es taču gadiem vairījos tā sakrampēt rokām pirkstus, kā to redzēju darām mācītāju! Man šķita – ja pirkstus tā savīšu, visi zinās, ka esmu bijusi baznīcā!”

Sieviete atceras ideoloģijas uzspiestās mieles, un visi ap galdu pieklust. Tad vakarētāja paceļ galvu un gaiši pasaka: “Paši Ziemassvētki jau no mazām dienām man mīļās atmiņās!”