Raksti

Jaunieši

Zinām, ka Cēsīs ir droši

Olga (no kreisās) un Darja gaida brīdi, kad droši varēs atgriezties dzimtenē.
Foto: Anna Kola

Divas ukraiņu studentes – Darja un Olga – jau otro nedēļu mājo Cēsīs – Cēsu dienesta viesnīcā. Nama ceturtajā stāvā patlaban dzīvo tikai bēgļi no Ukrainas.

Piebraucot pie ēkas, lai dotos uz sarunu ar meitenēm, manu divas automašīnas ar Ukrainas numura zīmēm. Divas ukraiņu sievietes nes ēkā kastes – dežurante tās saņem. Uzrunāju abas sievietes, bet viņas atklāj, ka runā tikai krieviski, savukārt es interviju plānoju angļu valodā. Ceturtajā stāvā mani sagaida Darja un Olga. Ja vien nebūtu zināmi apstākļi, kas meitenēm spieduši ierasties šeit, uz mirkli pat varētu šķist, ka abas ir priecīgas jaunietes, kas šeit ieradušās atpūsties vai apciemot draugus – abas smaida. Tomēr ir karš, un studentes ir šeit ieradušās bēgļu statusā.

Darja ir no nelielas pilsētas Kijivas apkārtnē, bet Olga no nelielas pilsētiņas Donbasa reģionā – Toretskas. “Tā nav zināma vieta, maza pilsētiņa, apmēram tikpat liela kā Cēsis. Manā dzimtajā pilsētā dzīvo ap 20 tūkstošiem iedzīvotāju,” piebilst Darja. Olga māj ar galvu un smaida, klusi piekrītot, ka arī viņas dzimtā pilsētiņa esot kā ļoti, ļoti mazs ciemats. Abām meitenēm ir tikai deviņpadsmit gadu. Olgai pavisam drīz gaidāma dzimšanas diena, kuru, visticamāk, svinēt sevišķi neizdosies.

Meitenes iepazinušās studiju laikā, viņas studē Kijivas Uni­versitātē, specializējoties franču filoloģijā. “Studijas joprojām notiek tiešsaistē, tomēr ir grūti. Mācīties ir grūti, kad zini, ka notiek karš, ir nemitīgi jāseko līdzi ziņām, jāgaida ziņas no tuviniekiem,” saka Olga. Abām vecāki joprojām ir Ukrainā, meitenes gandrīz ik stundu sūta ziņas mājiniekiem, ja viņi acumirklī neatbild, piezogas bailes. “Ir ļoti bail. Un ir arī tāda smaga vainas sajūta – ka esmu pametusi dzimteni. Varbūt vajadzēja palikt tur – mēģināt kaut kā palīdzēt,” ar skumju smaidu nosaka Olga, rokās grozīdama mobilo telefonu.

Telefonus jaunietes tur cieši blakus. Ir pavisam skaidrs, kāpēc. Olga atzīst, ka zina, viņas mamma ne vienmēr saka taisnību par notiekošo Donbasā, lai meitu lieki neuztrauktu. Tomēr patlaban tieši tajā ciematā, kur dzīvo Olgas māte, esot samērā mierīgi.

Ceļš līdz Latvijai bijis ilgs. Jaunietes saka, ka uz Latviju nav organizēta transporta, uz citām valstīm regulāri ejot autobusi, bet uz Latviju nē. Līdz Polijas robežai abas nokļuvušas ar autobusu, tad uzkavējušās bēgļu nometnē, no kuras brīvprātīgais palīgs abas nogādājis Latvijā. Kopā ar meitenēm braukusi arī kāda sieviete ar bērnu. “Domāju, ne pārāk daudzi var aizbraukt no Ukrainas ar mašīnu, jo vīrieši paliek, bet sievietēm ne visām ir autovadītāja tiesības,” domās dalās Darja.

Jautāju meitenēm, kāpēc uz Latviju, kāpēc ne uz kādu no Rietumeiropas valstīm. Darja atbild: “Man šeit dzīvojusi vecmāmiņas māsa. Tā kā ir tāda saikne ar Latviju, izvēlējāmies braukt uz šejieni.”

Abas arī vienotas viedoklī par to, ka paliks Cēsīs tik ilgi, kamēr Ukrainā atgriezties nebūs droši. Gan Darja, gan Olga uzsver, ka cilvēki šeit esot ļoti pretimnākoši, izpalīdzīgi, sirsnīgi. Pagaidām arī abām nekā netrūkstot, visas nepieciešamās lietas meitenēm ir, un neesot arī grūti tādas atrast, ja rodas vajadzība. “Feisbukā var atrast ļoti daudz palīdzības, tāpat arī šeit mēs svētdienās tiekamies ar ukraiņiem Cēsīs, ir iespēja komunicēt un tikties,” stāsta Darja.

Kaut Cēsīs jaunietes dzīvo līdzās tautiešiem, dzīves apstākļi ir labi, piedzīvotās kara dienas dzimtenē jau nepazūd. “Joprojām pat šeit biedē skaņas, lai gan zinām, ka Cēsīs ir droši, reizēm kāda lidmašīna vai pat vējš liek satrūkties,” saka Darja. Olga atzīst, ka, dzīvojot Donbasā, bija pieradusi pie nemitīgas konflikta atmosfēras, tomēr ilgi nav ticējusi, ka karš patiešām varētu izvērsties par īstenību. “Kaut kā cerēju, ka tā nav patiesība, ko rādīja ziņās pirms 24.februāra. It kā jau brīdināja par situācijas nopietnību, bet es tiešām uzskatīju, ka tās ir tikai ziņas, lai mūs iebiedētu. Mal­dījos,” saka Olga. Viņa arī pastāsta, ka kāda no viņas draudzenēm dzīvo Harkivā, tur notiekošais esot tiešām prātam neaptverams.

Tā kā abas studē vienā studiju programmā, jautāju, kādi ir meiteņu plāni nākotnei. Abas atkal smaida un atzīst, ka īsti skaidru plānu neesot. Darja vēlas strādāt “Au Pair” programmā Francijā, Olga saka, ka grib atgriezties un palikt Ukrainā, vienmēr esot gribējusi dzīvot Odesā.

Sarunas izskaņā uzslavēju Ukrainas prezidentu. “Ziniet, mūsu sabiedrība nemaz par viņu tik augstās domās nebija, viņš jau nebija izdarījis neko tādu, neko unikālu. Arī tas, ka viņš šobrīd cīnās, tas taču nav nekas sevišķs, tas būtu jādara ikvienam prezidentam – jāaizstāv sava valsts,” pārliecinoši saka Olga.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *