Raksti

Jaunieši

Visi Lauku sētas darbi ir pa spēkam

Sintija Untāla.
Foto: publicitātes

Telekanālā TV6 redzam 7.sezonas raidījumu “Lauku sēta”, kurā trīspadsmit dalībnieku vidū ir arī cēsniece Sintija Untāla (33). Septiņas sievietes un septiņi vīrieši vasarā gandrīz mēnesi dzīvoja saimniecībā pie jūras, Kurzemes pusē, Ģipkas pagastā. Šovs ekrānā piektdienu vakaros rit pilnā sparā, bet vai Sintijai izdosies plūkt uzvaras laurus?

– Kā sevi raksturotu?

-Karstasinīga, pārliecināta, valdonīga un atklāta. Saku to, ko domāju, un esmu patiesa. Nebaidos no kritikas. Tāda es esmu!
– Kāpēc pieteicāties Lauku sētā?
– Ģimene smejas un saka, ka man ir pusmūža krīze (smejas), bet tā nav! Dažkārt dzīvē pietrūkst asuma. Man patīk izmēģināt ko jaunu, jo šķiet, ka tad cilvēks ir dzīvs. Šoreiz “kauliņi krita” uz raidījumu Lauku sēta. Kad pēc Jāņiem zvanīja un paziņoja, ka esmu izvēlēta un varu braukt parakstīt līgumu par dalību, emocijas īpaši neizrādīju. Nebija tā, ka ļoti priecājos vai raizējos. Tagad esmu tur bijusi un redzējusi, kā viss notiek. Priecājos, ka man bija dota tāda iespēja.
– Ko rakstījāt pieteikuma anketā?
– Atzīšos, īsti neatminos. Noteikti bija jāsniedz neliels raksturojums par sevi un jānosūta divas fotogrāfijas. Pieļauju, ka uzrakstīju kaut ko traku. Atminos, ka todien bija mana vārdadiena un biju darbā. Zinu, ka pieteikuma anketā nebiju norādījusi savu vecumu, jo man īsziņā jautāja, vai esmu pilngadīga (smejas).
– Kā ritēja šovs un tā filmēšana?
– Mums bija teritorija, no kuras ārā iet nevarējām. Ja pēkšņi kādu dienu bija izbraukums, piemēram, makšķerēt, mūs par to informēja no rīta. Tas bija interesanti, jo nezinājām, ko sagaidīt no rītdienas, no saimniekiem un veicamajiem darbiem, izdzīvojām mirkli bez plānošanas. Šova filmēšana notika mēnesi, aizrāva tas process un interviju sniegšana pēc katra izgājiena, spēles vai kopīgā izbrauciena.
– Bija kas tāds, kas nepatika?
– Dalībnieki bija gatavi uz jebko, lai paliktu šovā. Protams, tā ir spēle, bet dažubrīd pietrūka cilvēciskas attieksmes. Saprotu, ka šādam raidījumam nepieciešami dažādi cilvēki no dažādiem sociālajiem slāņiem, lai būtu arī ķildas un nesaskaņas, lai skatītājiem būtu interesanti.
– Vai tas, ko redzam TV ekrānos, ir patiesi?
– Viss notika tā, kā atainots, nekas nav iestudēts. Dzīvojām tādos apstākļos, kādi tur redzami. Drēbes neviens mums nemazgāja, siltas dušas nebija. Tas bija pārbaudījums cilvēkiem, kuri pieraduši dzīvot mūsdienīgās ērtībās un reti izkāpj no komforta zonas.

Darījām dažādus darbus, ko nu saimniecībā vajag. Man nekas nebija grūti. Ja apstākļi spiež, cilvēks var izdarīt visu, galvenais bija mācēt, bet, ja neproti, ir dota mute, lai kādam pajautātu, kā darbu labāk veikt. Mūsdienu sievietes var izdarīt pat daudzus vīriešu darbus. Taču nevēlos aizskart nevienu pretējā dzimuma pārstāvi (smejas).
– Ko mācījāties no šova pieredzes?
– Skatos uz pasauli citādi. Cilvēki var iztikt bez vairuma ekstrām. Ja paklausos citu dalībnieku dzīvesstāstus, saprotu, ka dzīvoju ļoti labi, nevaru sūdzēties par dzīvi, kāda tā man ir tagad.
– Vai spējat skatīties samontēto raidījumu?
– Jā, kopā ar mīļoto vīrieti. Mums ir noruna, ka visus raidījumus skatāmies kopā. Interesanti vērot sevi no malas. Man patīk tas, ko redzu, esmu apmierināta ar savu dalību Lauku sētā.
– Vai noslēguma raidījums būs svinīgs brīdis jums pašai?
– Nezinu, vai skatīšos līdz galam, esmu iekavējusi pāris šova sērijas. Bet vēl jau neviens skatītājs nezina, vai tikšu līdz galam (smejas).
– Jums ir divi bērni. Kā ģimenei paziņojāt, ka piedalīsieties šādā pasākumā?
– Šova veidotāji atļāva ģimenes locekļiem pateikt par dalību raidījumā, māsa darbā pat bija saorganizējusi atvaļinājumu, lai varētu pieskatīt bērnus.
– Jūs sevi saucat par cēsnieci.
– Kopš bērnības zināju, ka dzīvošu Cēsīs. Esmu dzimusi Limbažos. Līdz devītajai klasei mācījos Lēdurgas pamatskolā. Atminos, ka ar mammu braucām iepirkties uz Cēsīm, Limbažiem, Rīgu. Es mammai teicu, ka dzīvošu Cēsīs, un tas arī ir piepildījies. Pēc skolas mācījos Jāņmuižā par ēdināšanas servisa speciālisti, apguvu pavāra, viesmīļa, bārmeņa, konditora amatu. Un tā gandrīz piecpadsmit gadus dzīvoju Cēsīs. Strādāju par bārmeni un viesmīli. Man patīk darbs, ko daru, bet tas noteikti nav mans mūža darbs, jo nākotnē vēlētos savu zemnieku saimniecību, darboties tajā.
– Kas slēpjas aiz karstasinīgās un valdonīgās Sintijas? Ir kāda aizraušanās?
– Pēdējos divus gadus es gleznoju, bet darbus nerādu. Tas ir tāds hobijs, lai aizbēgtu no ikdienas steigas. Vēl man ļoti patīk savi lauki un miers, kas tur valda. Patīk izpausties radoši, piemēram, gatavoju dekoratīvus vainagus uz svētkiem un pasākumiem, arī Adventes. Kā hobiju varētu minēt arī darbošanos kāzās, pildot bārmenes lomu, izdomāju kokteiļus ar jaunlaulāto izvēlētām sastāvdaļām.
– Kur sevi redzat pēc pāris gadiem un ko sev novēlētu?
– Redzu sevi dzīvojam mājā, jo manam mīļotajam vīrietim ir īpašums ārpus Cēsīm. Noteikti gribētu sevi redzēt citā amatā profesi­onālajā jomā, jo visu mūžu nevēlos strādāt par viesmīli.
Novēlētu sev iet uz priekšu un nekad nepadoties. Visu, ko esmu iedomājusies vai iesākusi, nepamest, bet virzīties uz priekšu, neatkāpjoties no saviem mērķiem. Ieklausīties tikai sevī, nevis citu cilvēku negācijās un nelabvēļu viedokļos.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *