Raksti

Jaunieši

Skolas salidojums Priekuļos

, Priekuļu vidusskolas 11.c klases skolniece

Pāris nedēļas pagājušas kopš Priekuļu vidusskolas salidojuma. Tajā atzīmēja skolas 150 gadu jubileju un vidusskolas 20 gadi.

Izvērtējot, kā svētki izdevās, jāatceras, kā skola tam gatavojās, un grandiozākais projekts bija aktu zāles atjaunošana, kas ieguvusi rozā toņus un balkonu. Otro gadu mēs – 11. c klases aktīvākie skolēni – iesaistāmies sabiedriskajā dzīvē, arī veidojam skolas avīzīti. Kopā ar Madaru salidojumā iezvanīju skolas zvanu, skolotājiem ienākot zālē, un sveicām ar puķu pušķiem. Salidojuma oficiālo daļu vadīja Vinnijs Pūks (skolotāja Ruta Purvinska) un viņa draugs Kristofers (skolotāja Dzintra Kaparkalēja), atgādinot skolas vēsturi. Stāstījumu papildināja attēli un videoieraksti. Par ieguldījumu izglītībā un radošu pieeju darbam Izglītības un zinātnes ministrijas Atzinības rakstu saņēma Ruta Lamaka, Velta Spirģe, Inese Kaparkalēja, Vanda Riemere, Angelika Cine, Anita Skrastiņa un Baiba Karlsberga. Valsts jaunatnes iniciatīvu centra Atzinības saņēma Inga Ruskule un Dzintra Kaparkalēja. Atzinības ministres vārdā pasniedza Agra Bērziņa, skolas absolvente, tagad VJIC direktore.

Klasesbiedru satikšanās ar bijušajiem audzinātājiem izvērtās par ļoti sirsnīgu atkalredzēšanos. Salidojumā piedalījās 457 absolventi. Skolotāji secināja, ka skolēni ļoti mainījušies un dažu pazina pēc balss vai smaida. Skolotāji gan nemainoties – atzina absolventi, piebilstot, cik jauki, ka tik mainīgajā laikā vismaz kaut kas ir stabils.

Dažādas un reizē tik līdzīgas bija absolventu un skolotāju izjūtas, ikviens atzina, ka pārņem arī sentimentāls atmiņas. Guntis Kalniņš skolu beidzis vecajā skolas ēkā: “Ilgi mums solīja jaunu skolu. Mēs tā arī nesagaidījām. Tagadējās skolas vietā nācām vākt gurķus.”

Angļu valodas skolotāja Angelika Cine neslēpa prieku par salidojuma vakaru. Viņai bija jātiek galā ar septiņām izlaiduma klasēm -kopš 1977. gada: „Atšķirība starp agrāko laiku un tagadējiem skolēniem nav visai liela, ja nu vienīgi šo laiku jaunatne ir kļuvusi atbildīgāka, apzinās, cik nepieciešama ir svešvaloda. Agrāk jaunieši vienkārši neredzēja iespēju to pielietot.”.

Skolotāja Irēna Mūrniece novērtēja skolēnu izteikto pateicību: “Paldies pateikt mēs mākam arī ikdienā. Ciemos atnāk bijusī skolniece un saka: „Bez jūsu atbalsta es nebūtu tā, kas esmu.” Vai tādēļ vien nav vērts dzīvot?”

Absolventes Jolanta Griška un Jana Olengoviča bija sajūsmā par salidojumu, to gaidījušas: „Pārņem fantastiskas sajūtas – atgriežoties tik pazīstamajos gaiteņos, klasē, pie savas skolotājas. Tagad jums ir vienreizēja aktu zāle un tik smuka direktore! Prieks redzēt, kā viss mainās uz labo pusi.”

Absolventiem sapulcējoties pie saldumu pilnajiem galdiem, sarunas risinājās ar tādu pašu skolniecisku vieglumu, kā tagadējiem audzēkņiem. Varbūt par mazliet nopietnākām tēmām. Nevar teikt, ka pat pirms pieciem gadiem vidusskolu beigušie jaunieši līdzinātos dzīves rūpju nomāktiem. Mierinājums, ka arī mēs, skolēni, tādi nekļūsim. Skolēnu un skolotāju tikšanās bija kā starp sen neredzētiem draugiem – ar bučām un apskāvieniem, pārrunājot dzīvesstāstus, paveikto, skatot foto albumus.

Izlaiduma gadam it kā vairs nav nozīmes, zūd laika sajūta, gribas izdzīvot pagātni vēl un vēl.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *