Raksti

Jaunieši

Piebalgas meitene mācās Somijā

Estere Zvaigzne.
Foto: no albuma

Drīz būs četri gadi, kopš Estere Zvaigzne mācās Somijā. Nu jau viņa ir pamatskolas vecākajā klasē. Esteres laime ir tā, ka ikdienā var būt kopā ar vecākiem, ar jaunāko brāli un māsu. Visi trīs mācās Helsinkos, kur vecpiebaldzēnu ģimene apmetusies uz dzīvi. Apgūta vide, kultūra, citas zinības.

Esterei jaunajā mācību gadā būs jau jāizvēlas, ko tālāk mācīties. Somijā pieņemts to izlemt 9. klasē. Ikvienā Helsinku pamatskolā strādā pedagogs, kura uzdevums palīdzēt pusaudžiem atrast piemērotāko tālāko izglītību. Meitene stāsta:
– Skolotājs ar katru izrunā, kādu amatu skolēns gribēs apgūt, un atrod spējām piemērotāko vidusskolu vai amatu skolu. Šajā izvēlē svarīgas pamatskolā gūtās sekmes, ģimene zina, kāda ir vēlamā vidējā atzīme, lai tiktu nākamajā mācību iestādē. Tiem, kuri nodomājuši mācīties vidusskolā, atestātā jābūt augstākām atzīmēm.
Vidusskolās iestājas tikai tie, kuri jau 9. klases sākumā zinājuši, ka viņu profesionālajai izvēlei būs nepieciešama augstākā izglītība, un attiecīgi mācījušies. Vidusskolas audzēkņu uzņemšanai rīko konkursu. Tajā visvarīgākā ir pamatskolas atestāta vidējā atzīme. Amatu skolās iestāties ir vienkāršāk – jāaizpilda vien anketa.
– Ko skolēni izvēlas vairāk – vidusskolu vai amata apgūšanu?
– Arī Somijā pēc 9. klases skolēni visbiežāk grib mācīties vidusskolā, nevis amatu skolā. Pēc vidusskolas katrs cer iestāties augstskolā. Ja dzīvo Helsinkos, jāmācās tajā vidusskolā, kas ir tuvākā mājām. Jaunieši, kas dzīvo laukos, tad var izvēlēties mācīties arī pilsētā.
– Kurš no jums pieciem ģimenē pirmais apguva somu valodu?
– Mazā māsa, jo sešu gadu vecumā viņa sāka apmeklēt bērnudārzu. 1. klasē iestājoties, viņa jau prata runāt ļoti labi. Taču mājās sākās citas grūtības. Kā lai māsai iemāca pareizi runāt latviešu valodā? Viņa taču sāka nepareizi veidot vārdu galotnes! Tagad tā vairs nav. Māsa diezgan labi runā latviski.
Skolā iestājoties, es runāju angliski, bet skolotāja mudināja, lai ātrāk mācos somu valodu, jo nevarēs visu laiku sarunāties ar mani angliski. Sāku lasīt grāmatas somu valodā un vienā brīdī sapratu, ka jau pašsaprotami runāju somiski.
– Kāda ir tava ikdiena?
– Līdz skolai ir kādi kilometri. Vispirms braucu ar autobusu, pēc tam vēl vienu pieturu ar metro. Mācīties sāku 5. klasē, jo tas atbilda manam vecumam, bet daudzi skolā domāja, ka esmu 9. klasē. Tas garā auguma dēļ. Somi nav augumā gari – pārsvarā ap metru un piecdesmit vai sešdesmit centimentriem. Tie, kuri ir garāki, visticamāk, ieguvuši arī zviedru vai igauņu gēnu.
– Nav brīnums, ka pusaugu vecumā izrādījies klasē garākā, jo tavā ģimenē ir piebaldzēnu raženā auguma gēns. Vai par to aizvien pārdzīvo?
– Tagad vairs ne. Esmu 1,79 metru gara, bet daļa klases puišu mani ir pārauguši. Kad ienācu klasē, nevienu nepazinu, somiski nerunāju. Skolotāja mani iepazīstināja ar divām meitenēm. Viņas labi mācēja angļu valodu. Abas prasīja, no kurienes esmu, kāda man bijusi dzīve. Viņas tobrīd nemaz nezināja, kur tāda Latvija atrodas. Sākumā man bija tikai divas draudzenes. Ar citiem klasesbiedriem sāku runāties tikai pēc kāda laika.
– Vai tagad visi klasesbiedri zina, kur atrodas Latvija?
– Jā, visi zina! Mēs klasē esam no dažādām valstīm, arī Pakis­tānas, Bulgārijas, Taivānas. Esam draudzīgi. Varbūt somu bērniem ir grūtāk, jo viņi nav tik atvērti jaunām sarunām kā mēs citi.
– Pagājuši vairāki gadi. Vai turpini salīdzināt Vecpie­balgas un Helsinku skolu?
– Kad biju 8. klasē, salīdzināju, man šķita, ka latviešu bērni jau sen zina visu to, ko Somijā tikai māca. Man bija vieglāk mācīties arī tādēļ, ka matemātikā daudz ko vairāk pratu. Toties ar bioloģiju un veselības mācību tā vis nebija. Joprojām ir grūti. Vecpiebalgas skolā tā arī nepaguvu mācīties Latvijas vēsturi, jo vispirms mācīja pasaules vēsturi. Somijā savas valsts vēsturi māca līdztekus pasaules vēsturei.
– Tev ir basketbolistes augums. Vai izmanto šo priekšrocību?
– Jā, es gāju spēlēt basketbolu, taču, tiklīdz sporta grupā ienāca jauns spēlētājs, skolotājs sāka mācīt visu no sākuma. Pie spēlēšanas tā arī netikām, un tas man nepatika. Treniņu maksa arī bija dārga. Tad domāju, labāk apgūšu boksu, taču ātri sapratu, ka tā vis nevarēs. Bokss ir traumatisks sporta veids, bet es gribu kļūt par ķirurgu. Rokas man jāsargā.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *