Raksti

Jaunieši

Pētījums par novadnieku, bet studijām izvēlas Āzijas valodas

Apbalvojumi un atzinības. Aleksandrs Grigorjevs sumināšanas dienā.
Foto: Ieva Ciekurzne

Jaunpiebalgas vidusskolas absolvents Aleksandrs Grigorjevs mācību gada noslēgumā maija izskaņā, kad skola sumināja mācību priekšmetu olimpiāžu uzvarētājus, tika īpaši godināts.

Jaunietis aizvadītajā mācību gadā saņēmis atzinību ne tikai četrās mācību priekšmetu olimpiādēs, bet arī ieguvis 1. pakāpes diplomu 45. Latvijas skolēnu zinātniskās pētniecības darbu Vid­zemes reģiona konferencē Hu­mani­tārās un mākslas zinātņu nozarē. Viņš veicis pētījumu “Pētera Ceriņa tautiskie centieni”. Jaun­piebaldzēns P.Ceriņš Piebalgā darbojies 19.gadsimta beigās, bijis skolotājs, dzejnieks, kordiriģents, kā arī skolotājs paša dibinātajā Jaunpiebalgas Pētera skolā.
Aleksandra pētījums tika novērtēts un virzīts valsts konferencei, kurā ieguva otrās pakāpes diplomu. Darba vadītāja bija skolotāja Vēsma Johansone, viņa godināta par skolēnu intereses veicināšanu kultūrvēsturē un atbalstu dalībai konferencē.

A. Grigorjevs jau 11. klases beigās sapratis, ka zinātniski pētniecisko darbu vēlas saistīt ar vēsturi un novadpētniecību, tāpēc laikus nolēmis, ka ar idejām vērsīsies pie skolotājas Vēsmas Johan­sones. V. Johansone “Druvai” vēsta, ka Aleksandram bijis daudz ideju un domu par to, ko vēlētos pētīt. “Tad nāca doma par Aleksandra dzīvesvietai kaimiņos esošo Pēterskolu. Atgādināju, ka Pēteris Ceriņš ir romāna “Mērnieku laiki” viena tēla prototips. Ceriņš bija pirmais, kas no Jaunpiebalgas aizvedis vīru vokālo kvartetu uz ārzemēm.”

Ieminoties par šo braucienu uz ārzemēm, Vēsma ieteica puisim meklēt informāciju vietnē periodika.lv. Puisis digitālo krātuvi izmeklējis krustām šķērsām, tad arī nonācis pie domas, ka vēlas rakstīt par Pēteri Ceriņu, Piebalgas kultūras dzīves celmlauzi. Tā radās darbs “Pētera Ceriņa tautiskie centieni”. Aleksandrs atzīst, ka saņemt valsts mēroga augsto apbalvojumu – otro pakāpi –, gatavojot darbu par savu novadnieku, bijis fantastiski: “Sajūtas ir ļoti labas!”

Aleksandrs uzskata, ka viņa pētījums ir vērtīgs gan novadpētniekiem, gan ikvienam, kurš interesējas par novada vēsturi: “Šajā darbā atspoguļojas Piebalgas vēsture. Ja būtu laiks, pārrakstītu to vienkāršākā valodā, jo, kā zināms, zinātniski pētnieciskajam darbam ir noteiktas prasības.” Skolotāja Vēsma piekrīt, kā piemēru minot valodas lietojumu: “Nedrīkst rakstīt “es”, tā vietā ir jāizmanto “pēc darba autora domām…”. Process, lai darbu pārrakstītu populārā valodā, ir ilgs.

Aizstāvot savu darbu, Aleksand­ram bijušas divējādas sajūtas. Pētnieciskā darba aizstāvēšana aizritēja tiešsaistes platformā. Savā ziņā tas bijis vieglāk, jo prasījis mazāk laika, taču no otras puses, nav bijis to emociju, ko gūst, piedaloties pasākumā klātienē. Tas ir brauciens uz vietu, kur notiek aizstāvēšana, stāšanās komisijas priekšā, tikšanās ar citiem skolēniem. “Tas ir bijis vesels piedzīvojums! Es nebaidos runāt publikas priekšā, un tāpēc man pietrūka žūrijas un auditorijas klātbūtnes, ko esmu piedzīvojies iepriekšējos gados. Šogad abas reizes, pie datora prezentējot, pārņēma dīvainas sajūtas. Ekrānā vairāk par diviem žūrijas locekļiem neredzēju, nevarēju redzēt visu reakciju,” sajūtās dalās Aleksandrs.

Kā ieteikumu citiem skolēniem, kas gatavo zinātniskās pētniecības darbus, Aleksandrs min vajadzību sākt to darīt laikus, jo dienas, ko pavadi pie šī darba, paskrien nemanot. “Laika par daudz nevar būt! Labi izjutu, ka, ja nebūtu bijis attālinātais mācību process, es nezinu vai varētu tik labi šo darbu sagatavot.”

V.Johansone uzsver, ka Alek­sandra panākumu atslēga ir atbildīgums un mērķtiecība. “Alek­sandrs sāka no nezināmā. Līdz­tekus arī es meklēju pieejamo informāciju, bet beigās viņš mani mācīja. Tas bija fantastiski vārda tiešā nozīmē, kad viņš man teica– es atradu to, varbūt vajadzētu tā…” ar pozitīvām atmiņām dalās skolotāja, piebilstot, ka jaunietis visu, kam pieķeras, dara ļoti apzinīgi.
Vaicāts, vai nākotni un studiju nozari plāno saistīt ar vēsturi un filozofiju, pusis atbild, ka šo virzienu neplāno studēt, bet piebilst, ka pie šīm jomām varēs ķerties vienmēr. “Daudzi iepriekš man jautāja, kādā fakultātē un ko es vēlos studēt. Jau pirms kāda laika nolēmu, ka izvēlēšos Āzijas studijas, kas ir tuvu austrumu modulim, ar uzsvaru uz arābu valodu, kultūru un reliģijām. Man šķiet interesanta valodniecība un lingvistika, tāpēc esmu nolēmis apgūt šo virzienu,” “Druvai” stāsta Aleksandrs Grigorjevs.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *