Raksti

Jaunieši

Otrreiz vidusskolā. Šoreiz Norvēģijā

Karjeras izvēle ikvienam ir grūts un sarežģīts lēmums. Bieži vien Latvijas skolēni nolemj mācības turpināt ārzemēs. Cēsniece Laura Vāverniece, absolvējot Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāziju, nolēma izglītības ceļu attīstīt Norvēģijā.

Pašlaik Laura otru reizi mācās vidējā mācību iestādē, jo, lai Norvēģijā varētu studēt bez maksas, nepieciešamas norvēģu valodas zināšanas, protams, tās var apgūt arī kursos, bet par tiem būtu jāmaksā. Par savu izvēli un pieredzi ārzemēs arī saruna ar nu jau divdesmitgadnieci Lauru.

– Kāpēc izvēlējies turpināt mācības ārzemēs, nevis Lat­vijā?
– Mani vienmēr vilinājusi doma par mācībām ārvalstīs. Jau no mazotnes esmu vēlējusies baudīt šādu pieredzi. Iepriekš esmu piedalījusies skolēnu apmaiņas programmās, devusies uz Franciju un Somiju. Kad bija jāsāk domāt par augstskolas izvēli, uzreiz izpētīju piedāvājumu ārzemēs. Tad māsa ierosināja braukt dzīvot pie viņas Norvēģijā. Ilgi nedomājot, piekritu un divas dienas pēc skolas absolvēšanas jau biju ceļā. Nu divus gadus dzīvoju Bergenā, Norvēģijā.

– Kā vērtē savu pieredzi Nor­vēģijā?
-Pirms došanās uz Norvēģiju jau biju iztēlojusies, kā viss būs, kā es gribētu, lai viss notiek, bet tā gluži nebija, viss bija daudz sarežģītāk. It īpaši mācību ziņā. Cerēju, ka jau būšu uzsākusi mācības universitāte, bet diemžēl tas vēl nav īstenojies. Viss pārējais gan mani apmierina.

– Kā izglītības programma Norvēģijā atšķiras no mācībām Latvijā?
– Vidusskola ir ļoti atšķirīga. Norvēģijā jāizvēlas mācību priekšmeti, kurus gribi apgūt. Ja gada vidū saproti, ka kaut ko vēlies mainīt, viss jāsāk no jauna. Piemēram, ja izvēlies mācīties ķīmiju, bet pēc gada saproti, ka gribi apgūt mākslu, tad pirmais mācību gads vairs neskaitās, viss atkal jāsāk no pirmās vidusskolas klases. Mācību līmenis arī ir daudz zemāks, lietas, ko Latvijā apguvu pamatskolā, šeit māca tikai vidusskolā. Taču man ļoti pa­tīk, ka pati varu izvēlēties, kādus priekšmetus mācīties. Es veidoju savu mācību programmu. Tas atvieglo skolēnu dzīvi, nav jāuztraucas par to, ka kaut ko nesapratīsi vai apgūsi to, ko zini vai kas turpmākajā dzīvē nebūs nepieciešams.

Skolotāji arī nepalīdz tik ļoti kā Latvijā. Ir bijušas grūtas situ­ācijas, kurās nepieciešams padoms, taču skolotāji uzreiz sūta pie psihologa, padomdevēja vai kāda cita. Latvijā mana skolotāja Elita Rozīte bija kā otrā mamma, kurai vienmēr varēja jautāt, lūgt palīdzību. Bija ļoti grūti pierast, ka skolotājiem Norvēģijā nerūp skolēnu pašsajūta.

Skolās viss notiek elektronizēti. Uz stundām jāņem līdzi dators, pēc tā lietošanas dienas beigās sāp acis. Esmu jautājusi, vai var saņemt e-grāmatas materiālus drukātā formātā, taču tas nebija iespējams.
Manuprāt, Norvēģijā netiek veicināta radošā domāšana. Matemātika ir priekšmets, kur svarīgi saprast, kā iegūt rezultātu, un dažreiz tam ir jāpieiet radoši. Taču Norvēģijā, pat ja rezultāts ir pareizs, bet esi izmantojis metodi, kuru skolotāja nav mācījusi, atbildi neieskaita.
Ļoti nopietni vērtē arī apmeklējumu. Ja nav ārsta zīmes, tad kavēt nedrīkst neko, pretējā gadījumā mācību kursu neieskaita.

– Vai bija grūti pierast pie jaunas vides, mācībām norvēģu valodā un dzīvošanas tālu no mājām?
– Pirmo vasaru bija sajūta, ka esmu atbraukusi ciemos, taču, kad sāku iet skolā, sapratu, viss ir pa īstam. Sākums bija vienkāršs – skolā ieguvu daudz draugu, runāju angliski, nebija nekādu problēmu. Taču, kad nomainīju mācību iestādes, bija jāsāk runāt norvēģiski. Bija grūti, nevarēju izteikties tā, kā to varētu latviski vai angliski. Papildu tam vēl sāku strādāt. Bija sarežģīti visu apvienot. Valodas ierobežojumi un brīvā laika trūkums darīja savu gan fiziski, gan emocionāli.

– Vai integrēties Norvēģijā ir viegli? Kāda bija apkārtējo attieksme?
– Norvēģi ir ļoti laipni un izpalīdzīgi. Vienmēr smaida un jautā, vai viss ir kārtībā, kā jūties. Esmu saskārusies gan ar iebraucējiem, gan ar vietējiem iedzīvotājiem, neesmu izjutusi atstumtību vai noliedzošu attieksmi pret sevi vai citiem. Ļoti palīdzēja integrēšanās kurss, kurā iemācīja valodu, likumus un deva citu noderīgu informāciju. Manā gadījumā iejusties bija viegli.

– Ko dari brīvajā laikā?
– Līdztekus mācībām es strādāju, brīvā laika ir diezgan maz, taču, kad ir brīvs brīdis, eju uz treniņiem, pārgājienos kalnā, satiekos ar draugiem vai vienkārši atpūšos mājās.

– Kādi ir tavi plāni pēc izglītības iegūšanas? Vai plāno atgriezties Latvijā?
– Vēl īsti par to neesmu domājusi. Šobrīd, kamēr vēl mācos valodu un gatavojos studiju uzsākšanai, nekādus lēmumus neesmu pieņēmusi. Plānoju izvēlēties profesiju, kura ir pieprasīta gan Norvēģijā, gan Latvijā. Esmu atvērta dažādām idejām. Man ļoti patīk pārmaiņas, tāpēc pati vēl nezinu, ko darīšu un kur dzīvošu. Laiks rādīs.

– Kādas ir priekšrocības tiem, kuri studē ārzemēs? Tavs padoms tiem, kuri vēl tikai apsver domu par mācībām ārpus Latvijas.
– Mācoties ārzemēs, var iegūt milzīgu pieredzi. Neatkarīgi no tā, vai pēc tam atgriezīsies dzimtenē, tu būsi iemācījies un iepazinis ļoti daudz. Dažādas kultūras, uzskati, tradīcijas, valodas – tas viss nākotnē noderēs. Plus paplašinās arī draugu loks.

Ja ir tāda iespēja, noteikti izmantojiet, tikai jau laikus sagatavojieties. Pirmkārt, ieteiktu iemācīties tās valsts valodu, uz kuru dodaties, jo ir grūti iesākt mācības un atrast darbu. Otrkārt, jau laikus jāieplāno, kur dzīvot, ko darīt, lai nopelnītu, jo uzreiz neko nevar dabūt. Ja ir iespējams, jā­brauc tur, kur ir kādi paziņas, viņi var palīdzēt gan ikdienas grūtībās, gan ar ieteikumiem, ko un kur labāk iesākt.

Kristiāna Līva Sokolova

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *