Raksti

Jaunieši

No flautas līdz fonendoskopam

Vineta Freimane - Medne.Foto: No albuma.

Ja bērnība ir kā krūze līdz malām pilna mūzikas un pusaudžu vecumā tam pievienojas intensīvas sabiedriski organizatoriskās dzīves krāsas, kā arī vēlāk aizraušanās ar fotomākslu, tad šo apstākļu salikumā diez vai pirmo iztēlosities kādu jaunu topošo ārsti. Tomēr tieši šāds ir stāsts par 22 gadīgo cēsnieci Vinetu Freimani-Medni.

Viņa nu uz laiku savus hobijus atlikusi nostāk un patlaban mērķtiecīgi nodevusies šī brīža galvenajiem uzdevumiem – medicīnas studijām un darbam Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā.

Ar Vinetu tiekamies Vidzemes koncertzālē “Cēsis”, kur tovakar uzstāties gatavojas viņas mammas pārstāvētais deju kolektīvs. Taujāta par savām attiecībām ar dejošanu, jauniete gan zina teikt, ka bērnībā neilgu brīdi pat esot vesta uz kādu tautas deju kolektīvu, taču pati šo laiku īsti neatceroties un arī vēlāk patikšana uz jebkādu citu dejas žanru nav radusies. Izrauties no galvaspilsētas kņadas, šķiet, iedvesmojusi iespēja likt lietā vienu no savām brīvā laika kaislībām un interesantos foto kadros iemūžināt mammai nozīmīgo vakaru.

Vineta sevi atzīst par Cēsu pilsētas bērnu – šeit uzaugusi, no pirmās klases mācījusies Cēsu 1.pamatskolā un pēc tam absolvējusi Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāziju. Caur šodienas pieredzes prizmu savu skolas laiku Cēsīs meitene augsti vērtē kā iespēju patīkamā un drošā vidē izbaudīt individuālu mācību pieeju. “Cēsīs ir ļoti labi mācīties tādā ziņā, ka pilsēta ir maza un visi viens otru pazīst. Tā sajūta ir drošāka, un, manuprāt, arī skolotāju pieeja, kā mācīt bērnus, ir izteiktāk individuāla. Katrs skolotājs – plus, mīnus – zina, ko kurš var izdarīt,” pārliecināta jauniete, atzīstot, ka viņai par skolēnu dzīvi lielajās pilsētās, tostarp arī Rīgā, nav izveidojies tikpat pozitīvs priekšstats neaptveramā audzēkņu skaita dēļ izglītības iestādēs un līdz ar to arī attieksmes – “tā kā konveijerā”.

Pamatskolas laikā Vinetas ikdiena bijusi mūzikas caurausta – jau no bērnudārza vecuma viņa apguvusi flautas spēli, obligāto mācību ietvaros gan dziedājusi korī, gan spēlējusi orķestrī, gan arī vēl pati pēc savas gribas iesaistījusies vokāli instrumentālajā ansamblī. Arī ģimnāzijas gados mūzika pilnībā nepazuda no Vinetas dzīves – viņa spēlējusi pūtēju orķestrī “Cēsis”, novārtā netika pamesta arī kordziedāšana. Tomēr jauniete atzīst, ka vidusskolas gados dominējušas izjūtas – “pamatskolā mūziku esmu daudz atspēlējusi, tagad gribu pamēģināt kaut ko citu”. Un tā, nejaušas sarunas pamudināta, viņa iesaistījusies skolēnu pašpārvaldes darbībā. Aptuveni gadu Vineta bijusi arī Cēsu novada Jauniešu domē, darbojoties pie video materiāliem, montēšanas, kā arī fotografējot pasākumus.

Runājot par savu aizraušanos ar fotografēšanu, Vineta pieticīgi norāda, ka “tas vairāk tādā hobija līmenī”. Vērojusi savu tēti, kurš ķēris fotomirkļus motokrosa trasē, līdz nolēmusi pati to lietu pamēģināt un vēlāk jau savos brīvā laika eksperimentos arī nosliekusies no digitālās uz analogo jeb “filmiņu” fotogrāfiju. Jaunā dāma atzīst, ka negatīvu attīstīšanu nav apguvusi, un ar pašironiju piebilst: “Aprobežojos ar podziņas piespiešanu un filmiņas aiznešanu uz fotosalonu.”

Patlaban Vinetas laiku aizņem divi “vaļi”: nu jau rit trešais gads medicīnas studijās Latvijas Universitātē un šādā dzīves ceļā arī likumsakarīgi rastais sanitāra darbs sirdskaišu ķirurģijas nodaļā. Pagai­dām savu nākotnes specializāciju studente vēl nenorāda. Katra topošā ārsta īstais aicinājums izkristalizējas vēlāk – rezidentūras laikā. Vai bijušas šaubas par studiju izvēli? “Nožēlojusi neesmu, vairākas reizes varbūt pārdomājusi, bet…kaut kā jau ir jāiet uz priekšu!” secina Vineta.

Arī augstskolā aktīvā jauniete ir paspējusi būt svarīgu notikumu epicentrā – viņa gan atceras, ka sākotnēji gribējusi vien apmeklēt studijas un brīvajā laikā varbūt paspēlēt LU orķestrī, jo to diriģē viņai jau pazīstamais Cēsu orķestra mākslinieciskais vadītājs Jānis Puriņš, taču nav paspējusi savas aktivitātes ievirzīt šajā gultnē, jo atkal neviļus iesaistījusies studentu pašpārvaldē. Tur darbojusies divus gadus un nu jau studentu pašpārvaldes darbu vēro no malas, pozitīvi uzteicot tās aktivitāti un darbus. “Viņiem tur ļoti labi viss sanāk,” pārliecināta Vineta, vēlreiz uzsverot nepieciešamību šādās vietās “ilgi neaizsēdēties un dot vietu jaunajiem studentiem”.

Vineta joprojām nezina teikt, kas sirdij tuvāks – melodiskie greznojumi pūtēju orķestrī vai otrā alta flangs korī. “Tā bija vienkārši skraidīšana no viena pie otra. Tās ir divas dažādas lietas – dziedāt vai pūst flautā. Kolek­tīvi ir dažādi, cilvēki tāpat. Un līdz ar to – sajūta katrā vietā ir cita,” teic jauniete. Dziesmu svētku saviļņojums un atmosfēra līdz galam sajūtama tikai kora rindās. Tomēr nevienu brīdi viņai neesot bijusi doma, ka “o, tas man patīk vairāk, bet uz to es varbūt neiešu, kaut kā vienmēr bija jāiet uz abiem un visu laiku”.

Flautu Vinetai pēdējā laikā vairs tikpat kā neiznākot spēlēt, tomēr atļaušos pareģot – līdzšinējā krāšņā muzikālā pieredze šai jaunajai ārstei ļaus ieklausīties pacientā kā mūzikā un kopā nonākt līdz harmoniskam atrisinājumam.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *