Raksti

Jaunieši

Nakts atskurbtuvē

Droši vien ne mazums jaunāku vai vecāku puišu kādu nakti ir pavadījuši sutkās, atskurbtuvē vai kā nu kurš šo vietu sauc. Arī dažnedažādi stāsti nereti dzirdēti par to, kā kuram tur gājis. Viens no šādiem puišiem ir arī Juris Liepiņš (īsto vārdu puisis nevēlas atklāt), kurš vēl pavisam nesenā pagātnē Cēsu atskurbtuvē nepilnas desmit stundas pavadīja, ieslēgts telpā kopā ar vēl diviem “nelaimes putniem”.

Atceroties liktenīgā vakara notikumus, Juris stāsta, ka ar draugiem atpūties “Vidzemniekā”, bet vēlāk, kā nu sanācis, kā ne, uz ielas atradies alkohola reibumā un ar alus pudeli rokā.

“Vairāk jau arī nevajadzēja, un pašvaldības policists bija klāt un teica, ka būs jābrauc. Iepriekš biju gan dzirdējis par sutkām – divi dēlīši, spainītis, smird un sēdi. Džeki stāstījuši, ka pēc pāris pavadītām diennaktīm pumpas saķēruši. Un tagad man nākas teikt: “Arī es tur biju, sēdēju un pārdomāju dzīvi.” Nenoliedzu, ka kārtībai pilsētā jābūt, bet varbūt dažkārt var iztikt ar aizrādījumu. Citi izdara daudz briesmīgākas lietas un viņiem nekas nav, bet es pagadījos neīstajā laikā un vietā. Mans lielākais uztraukums tanī mirklī bija, kā paziņošu vecākiem, ka nebūšu mājās. Tur uz vietas man visu no-ņēma – atslēgas, telefonu, jostu, džemperi, jo tajā biji aukla, protams, no apaviem bija jāizvelk arī šņores. Tā kā es to neizdarīju, man noāva basas kājas. Bez tam piezvanīt tā arī man neviens neļāva, un vecāki, protams, uztraucās,” stāsta puisis un atklāj, ka dialogs ar policistiem īsti nekāds neveidojies. Jautāta vien adrese, vārds un uzvārds.

“Interesanti, ka pēc dažādu jautājumu uzdošanas un atbilžu saņemšanas pēc tam liek parakstīt kaut kādu papīru, ņemot vērā, ka esmu alkohola reibumā. Zinu droši, ka tajā mirklī neko neizlasīju un, pat ja būtu lasījis, diez vai ko saprastu,” atklāj Juris un piebilst, ka no rīta esot gan cītīgi izlasījis to, ko parakstījis.

Jautāts, kāda tur atmosfēra un kā pats juties, Juris neminstinoties stāsta, ka nekā īpaša jau neesot.

“Neliela telpa ar durvīm, kurās ir mazs lodziņš. Telpā ir drausmīga smaka, bet pieļauju, ka tā ož dezinfekcijas līdzekļi, nevis kas cits. Soliņš, gumijas tepiķīši un stūrītī iecementēta tualetīte. Mēs tajā naktī bijām tur trīs, un esmu priecīgs, ka neviens neizdomāja nokārtot savas vajadzības šajā tualetē.

Ko darījām? Viens džeks absolūtā mierā izstiepies gulēja uz grīdas, es sēdēju uz soliņa un gaidīju, kad ātrāk pienāks rīts. Grūti ir mirklī, kad sāk apskaidroties galva. Pirmkārt, moka morālās pohas: “Ko esmu izdarījis? Kā te nokļuvu?” Bet, otrkārt, tīri elementāri gribas dzert,” stāsta puisis.

Pus pa jokam, pus nopietni Juris piebilst, ka ūdens glāzi neviens neesot piedāvājis. Arī uz jautājumu: “Cik ir pareizs laiks?” atbildi nav saņēmis.

“Laiks tur velkas. Klusums. Ir vēlēšanās aizmigt, lai viss ātrāk paietu. Es tur pavadīju deviņas stundas, bet pieļauju, ka, sēžot ilgāk, var arī jumtiņš aizbraukt. Attieksme? Attieksme ir normāla. Var jau būt, ja ārdās un trako, tad ierāda arī īsto vietu, bet mani neviens neaiztika,” stāsta puisis.

Juris nenoliedz, ka pēc pavadītās nakts “jautrajā namā” ir mācība. Galvenokārt jau tādēļ, ja gada laikā atkārtoti viņu noķers alkohola reibumā uz ielas, būšot nepatikšanas ne pa jokam.

“Visi esam cilvēki un pa reizei ietusējam. To, ka uz ielas nevaru atrasties alkohola reibumā un ar alus pudeli rokā, esmu iegaumējis ļoti labi. Bijība jau ir. Vai vecāki zina? Tēvam pateicu, bet ne aiz laba prāta. Vienkārši pēc pāris dienām uz mājām atnāca vēstulīte, uz kuras rakstīts, ka tā ir no tāda un tāda policijas iecirkņa. Protams, tēvam uzreiz bija jautājumi, nācās atbildēt. Taču labprātīgi nestāstītu, lai aiztaupītu tēvam kreņķus. Protams, tas godu nedara,” atzīst Juris un turpina: “Vai cienu policistus? Nē. Latvijā viņi nevieš uzticību. Paši dara daudz tāda, ko neklājas darīt. Bet es nerunāju par visiem. Pieļauju, ka ir policisti, kuri godprātīgi pilda pienākumus un dara to cēlu mērķu vadīti. Taču ne mazums dzirdēti dažādi nostāsti, un domāju, ka pienāk mirklis, kad policistam varbūt vajadzētu domāt mainīt darba vietu, ja netur nervi,” domās dalās Juris.

Uz atbildi, kāpēc mūsdienās tik daudz jauniešu lieto alkoholu, Juris atbild, ka tas esot normāli, jo alkohols palīdzot atslābināties pēc saspringtas darba nedēļas.

“Darba dienas pavadu tikai strādājot un laika nekam citam neatliek. Sev veltu vien brīvdienas, kuras pavadu, kā uzskatu par labāku. Nu kā ar draugiem sēdēsi krogā un dzersi limonādi?” ironiski jautā puisis.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *