Raksti

Jaunieši

Ikdiena paiet izsaukumos

Pilnveidojas Cēsīs. Edgars Krivmanis strādā Cēsu Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā. Par savu izvēli ir priecīgs un dienu no dienas gūst jaunu pieredzi un zināšanas.
Foto: Marta Martinsone-Kaša

 

28 gadus vecais Edgars Krivmanis ir viens no ārstiem-rezidentiem, kurš uz darbu Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā (NMPD) Cēsīs brauc no Rīgas.

Edgars par mediķi vēlējās kļūt jau skolas laikā. Gadu no gada pilnveidojoties, mācoties un gūstot pieredzi, tiek iets līdz mērķim. “Man vienmēr paticis palīdzēt citiem un darīt kaut ko labu, reizē šī ir iespēja īstenot tēva nepiepildīto sapni, kurš savulaik vēlējās kļūt par ārstu, bet dažādu apstākļu dēļ tas neizdevās. Nu tēvs ir priecīgs, ka man ir cienījama profesija. Arī man par savu izvēli ir gandarījums,” stāsta Ed­gars. Lai arī jaunajam mediķim ārsta diploms jau ir rokā, vēl jāmācās, lai iegūtu nepieciešamo sertifikātu: “Pēc sešu gadu ilgām studijām jāizlemj, kurš medicīnas virziens būs tuvāks, jāizlemj par konkrētu specialitāti. Manā gadījumā tā ir anesteziologa un reanimatologa joma. Atkal jāmācās, šoreiz pieci gadi, man palikuši vēl divi gadi.”

Edgara darbs nav viegls, bieži vien nākas cīnīties ne tikai ar pacientiem, bet arī ar sevi: “Spe­ci­ali­zācijā, kuru esmu izvēlējies, bie­ži nākas strādāt diennakts maiņās. Reizēm tas nav viegli. Bieži vien pēc maiņas ir tik liels nogurums, ka neko vairs negribas darīt un brīvā diena šķiet kā pazaudēta. Ikdiena neatliekamajā palīdzībā ir interesanta, bet slodze šajā darba ir ļoti liela. Nereti gadās nepamatoti izsaukumi, kas mediķiem prasa papildu slodzi – tas jāpieņem. Grūtāk ir tad, ja esam ieradušies pie cilvēkiem, kam palīdzība nav bijusi nepieciešama, bet tajā pašā laikā netālu ir kāds, kurš tiešām guvis smagu traumu vai kuram konstatēta, piemēram, sirds apstāšanās. Mēs diemžēl esam jau aizņemti, uz nopietno izsaukumu brauc cita brigāde, kas atrodas tālāk. Šādos gadījumos minūtes, kamēr tā ierodas, ir ļoti svarīgas. Tāpat mēs visai bieži sas­karamies ar cilvēku negatīvo attieksmi, ierodamies palīdzēt, bet pretī saņemam rupjus vārdus vai saskaramies pat ar roku palaišanu. To visu nolikt malā un par to nedomāt ir grūti,” par rūpju pilno ikdienu stāsta Edgars, kurš uzsver, ka pret šīm negatīvajām lietām pretī var nolikt sajūtu, kas attaisno to, kāpēc esi kļuvis par ārstu: “Tā ir apziņa, ka esi kādam palīdzējis. Tu atbrauc uz notikuma vietu, palīdzi cilvēkam un pēc laika redzi, ka viņam ar veselību viss ir kārtībā. Tā ir neatsverama sajūta.”

Jaunais anesteziologs stāsta, lai strādātu neatliekamajā palīdzībā, jāpiemīt lielai emocionālai izturībai: “To, protams, ir vieglāk pateikt, nekā izdarīt, bet nevar ņemt visu pie sirds. Ir tādi gadījumi, kad ierodies notikuma vietā un uzreiz redzi, ka vairs nespēj cilvēkam palīdzēt. Tādā gadījumā pārdzīvojumi ir mazliet mazāki. Savukārt, ja esi smagi strādājis un cīnījies par dzīvību, bet iznākums ir neveiksmīgs, tad tiešām ir grūti. Pirmajos darba gados sliktus iznākumus gandrīz nav iespējams nepārdzīvot. Tikai ar laiku ārsts iemācās darbu nošķirt no privātās dzīves un sajūtām. Tas ir tāpat kā ar darba emociju nešanu uz mājām. Mums tiek mācīts, ka to darīt nevajag un pat nedrīkst. Bet dzīvē ir mazliet citādāk – tieši mājās visbiežāk nākas atcerēties darbā piedzīvoto un pārdzīvoto. Tādēļ ir labi, ja mājās ir kāds, ar ko aprunāties. Nereti mediķu otrās pusītes arī ir cilvēki, kas saistīti ar medicīnu. Tad šīs sarunas ir vieglākas.”

Edgars atzīst, ka darbs medicīnas jomā dod izpratni par dažādām lietām arī ārpus darba: “Mēs, mediķi, protam noteikt, vai trauma ir viegla un nenozīmīga, vai tomēr tas ir kas lielāks. Ja ikdienā kādam tuviniekam kas gadās, protam reaģēt. Tāpat mēs protam saskatīt potenciālos riskus un laikus tos novērst. Piemēram, bērnam tuvumā nedrīkst atrasties karsti dzērieni. Mēs ikdienā redzam tik daudz dažādu situāciju, ka gribot negribot kļūstam piesardzīgāki.”

Edgara ikdiena ir piesātināta, viņš ne tikai strādā pusslodzi Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā Cēsīs, viņam ir darbs arī Rīgā, stacionāra “Gaiļezers” Reanimācijas nodaļā un Rīgas 1. slimnīcā. Papildus tiek apgūtas teorētiskas un praktiskas zināšanas, lai iegūtu nepieciešamo sertifikātu. “Ar vienu rezidentūras darbu nepietiek, lai varētu sevi uzturēt, jāstrādā vismaz divās vietās. Bet pie tā pamazām pierod. Galvenais ir laika plānošana un grafiku sastādīšana,” nosaka Edgars, kurš arī pastāsta, ka vienā maiņā Cēsīs izsaukumu skaits var būt visai svārstīgs – no sešiem, kas ir maz, līdz pat 14 izsaukumiem diennaktī.

 

Madara Ozoliņa

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *