Raksti

Jaunieši

Iepazīt jauniešus ar rētām

Kopā. “Svidankas” komanda - dramaturģe Lindai Krūmiņa, neformālās izglītības praktiķe Lauma Žubule, režisors Alberto Didženaro un producente Sandra Lapkovska -, vairākus mēnešus attālināti sazinoties un strādājot ar Cēsu Audzināšanas iestādes jauniešiem, pētīja mākslinieku un kopienu sadarbības metodes un jēgu.
Foto: Marta Martinsone - Kaša

Satikšanās telpa “Svidanka” ikvienu gaida Zinātnes un mākslas centrā “Brūzis”. Par svidanku Cēsu Audzināšanas iestādes nepilngadīgie jaunieši dēvē telpu, kurā iespējams ilgāku laiku pavadīt kopā ar tuviniekiem.

“Svidanka” ir darbs, kura līdzautori un izpildītāji ir jaunieši, kas ieslodzījuma vietā Cēsīs izcieš sodu par kādu nodarījumu. Izrāde tapusi, radošajai komandai – režisoram Alberto Didže­naro, dramaturģei Lindai Krū­miņai, neformālās izglītības praktiķei Laumai Žubulei un producentei Sandrai Lapkovs­kai-, vairākus mēnešus attālināti sazinoties un strādājot ar šiem jauniešiem.

Ikvienam ir iespēja iepazīties ar desmit jauniem cilvēkiem, kuri dzimuši dažādās Latvijas vietās, auguši atšķirīgās vidēs un šobrīd vienu dzīves posmu pavada kopā, bet reizē atsevišķi, Cēsu Audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem.

Izrāde – instalācija “Svidanka” aicina ieklausīties puišu individuālajos vai kolektīvajos stāstos, kas tiek atklāti ar objektu, tekstu, ierakstu un video materiālu starpniecību. Ieiet konteinerā – “Svidankā” – un uzklausīt, atbildēt sev uz daudziem jautājumiem, kuriem atbildes meklē puiši, šķiet kā pārbaudījums, kuram jāuzdrošinās. Puiši atklāti stāsta par sevi, runā par vērtībām dzīvē.

“Ne vienmēr tas vieglākais ir tas labākais ceļš. Programmas šeit palīdz saprast , ka es spēju mainīties. Jo tāds, kāds biju brīvībā, es neredzēju nākotni vispār, un kur nu vēl to, ka stāvēšu futbola vārtos. Nebija manā gaumē. Tad sapratu, ka tas varētu mani aizraut – mans labākais draugs man palīdzēja un motivēja,” par sevi stāsta viens no jauniešiem, kas izcieš sodu, bet cits atklāj: “Ar vienu sitienu vari sasist kādam seju, bet ar vienu vārdu salauzt sirdi, tāpēc domā, ko runā!” Vēl cits dalās pārdomās: “Man patīk melnā un sarkanā krāsa, futbols, basketbols, ielu māksla, klausīties kārtīgu repčiku, lasīt bestselleru grāmatas. Es ticu reinkarnācijai. Dažreiz šķiet, ka šī man ir pirmā dzīve. Nākamajā dzīvē varētu pārdzimt par kolibri.”

Režisors Alberto Didženaro saka:“Mākslas ievešana kolonijā sniedz līdzvērtīgu sajūtu kā eksperiments slēgtā laboratorijā, kur mēs veidojam un novērojam mākslīgus apstākļus, lai palīdzētu labāk izprast mūsu pašu un apkārtējo dabu. Tas mani fascinē: būt tur un vienlaikus vērot sabiedrību caur nelielas indivīdu grupas lēcu.”

Pirms sešiem gadiem viņš ieradās Cēsīs, pirms pieciem pirmoreiz apmeklēja audzināšanas iestādi. “Gribēju tur īstenot kādu teātra projektu, iepazīt puišus, kā viņi dzīvo, kāda bijusi viņu dzīve. Pēc sešiem mēnešiem rādījām izrādi. Meklējām projektus, kurus varētu īstenot sadarbībā ar jauniešiem. Dažādās komandās tur darbojamies jau piecus gadus,” teic Alberto Didženaro un uzsver, ka to, ko viņi dara šajā iestādē, vairs nevar saukt par projektu. “Projekti sākas un beidzas, bet mums ir pašsaprotami turpināt darboties,” uzsver Sandra Lapkovska.

Linda Krūmiņa pastāsta, ka daudz sarunu ar jauniešiem bijis caur skaipu, jo ārkārtējā situācija liedza satikties. “Mēs viņus un viņu dzīves, vēlmes iepazinām sarunās. Tās bija patiesas. Viņi atklāti stāsta par sevi, savām kļūdām un sapņiem,” saka Linda.

Lauma Žubule atzīst, ka, uzrunājot sabiedrību, stāstot par nepilngadīgo audzināšanas iestādes jauniešiem, viņai ir interesanti, kā dzirdētais un izrādē izjustais ietekmē cilvēkus, ko viņi piedzīvo “Svidankā”, varbūt mainās viņu skatījums. “Katram konteinerā, uzklausot jauniešus, jāatbild uz vairākiem jautājumiem. Atbildes tiks saliktas pastkastītē, un mēs kopā ar puišiem tās lasīsim. Mēs nevaram iedomāties, kas tur būs, varbūt kas skarbs, varbūt empātisks vai atklājošs. Gribas sadzirdēt, ko guvuši skatītāji,” saka Lauma, bet Linda papildina: “ Gribētos, lai skatītājs nāk bez skaidrām gaidām, tad būs vieglāk uztvert valodu, kādā tiek uzrunāts. Lai kādas ir gaidas, ja arī tās netiks piepildītas, cerams, būs pārdomas, secinājumi sev. Skatītājiem tā būs pieredze un materiāls pārdomām.”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *