Otrdiena, 23. aprīlis
Vārda dienas: Jurģis, Juris, Georgs, Jurgita

Es zinu, ko es vēlos

Juta Kārkliņa
23:00
28.07.2016
1
Img 9258 2

Sandra Grosberga ir aktīva jauniete no Straupes, par kuras sirdslietu ir kļuvis orientēšanās sports. Sandra startē Latvijas pieaugušo izlasē orientēšanās sportā, brauks uz Pasaules čempionātu orientēšanās sportā, darbojas Cēsu orientēšanās klubā “Meridiāns” un ir pašreizējā Latvijas čempione sprinta distancē. “Ar orientēšanās sportu nodarbojos kopš 2005. gada, kopā tie ir nu jau 11 gadi. Sāku trenēties pie Aijas Alksnes Straupē. Jāatzīst, izvēles jau nebija, jo 2. klasē tas bija obligātais pulciņš, visiem bija jāmācās orientēšanās,” par to, kā ceļš novada tieši pie šī sporta veida, stāsta jauniete. Tajā laikā kopā ar Sandru orientieristu gaitas uzsāka vēl vismaz 30 bērni, bet Sandra vienīgā izaugusi par labu skrējēju. “Orientēšanās sports ir ļoti individuāls. Tas nav kā basketbols – ja komanda izcīna medaļu, tad to iegūsti arī tu, kaut vai visu sezonu esi sēdējis uz soliņa. Orientēšanās sportā, ja kaut ko vēlies sasniegt, tad viss ir uz paša pleciem. Tieši tas jauniešus ātri aizbaida no šī sporta veida. Man izdevās tikt pašai ar sevi galā, tāpēc esmu izaugusi par orientieristi. Es skrienu un skriešu,” pārliecināta straupiete. Jautāta, kas viņu motivē nepadoties, meitene atbild: “Motivē tas, ka man tiešām šis sports padodas. Ir ļoti maz vienaudžu, kas trenējas tā, kā to daru es. Tie, kas sāka ar mani kopā, ik pa laikam paskrien, lai uzturētu formu, bet es trenējos plānveidīgi un esmu pievērsusies šim sporta veidam diezgan nopietni.”

Jauniete atzīst, ka orientēšanās sports ir iemācījis pieņemt racionālus un apdomātus lēmumus. “Tas māca apdomāt lietas, pirms darīt, un, protams, tam visam komplektā nāk gribasspēks un mērķtiecība,” ar ieguvumiem, ko sniedz orientēšanās, dalās Sandra un turpina: “Sportojot esmu apceļojusi gandrīz visu Eiropu, ārpus tās gan neesmu bijusi. Skaistākā vieta, kas palikusi atmiņā, ir Norvēģija, kuras kalnainajos un purvainajos apvidos pagājušajā gadā notika sacensības. Ir arī skaistas atmiņas no treniņnometnes Portugālē, kur trīs nedēļas nodzīvoju pie Vidusjūras, vietā, kur jūra saduras ar Atlantijas okeānu. Tās bija labākās trīs nedēļas, kas man jelkad bijušas. Skriet gar okeānu bija īsta bauda. Kad draugi zvana, viņi prasa, nevis vai es esmu mājās, bet vai es esmu Latvijā,” ar labākajiem dzīves mirkļiem dalās orientieriste un atzīst, ka “orientēšanās ir tas, kur es jūtos visvairāk kā es pati. Šobrīd neesmu atradusi neko citu, ko darot es justos tik labi” . Atdodot sevi visu sportam, nākas arī kaut ko upurēt, šajā gadījumā tie ir Sandras draugi, kuriem iznāk veltīt maz laika. “Es nevaru teikt, ka man nav draugu, man ir mani domubiedri, orientieristi, tāpēc grūti novērtēt, cik liels mīnuss ir šis. Domāju, manā dzīvē orientēšanās sniedz tikai plusus,” pārliecināta jauniete.

Jautāta, vai šo gadu laikā ir bijis kāds neparasts atgadījums, Sandra stāsta: “Joprojām dažos mežos man bail skriet. Lai cik dīvaini tas neizklausītos, bet mežā pie Straupes, pie Riebiņu ezera, kur esmu uzaugusi, man joprojām ir bail skriet vienai. Daži orientieristi tur sastapuši mežacūkas un citus zvērus. Ja man ir izvēle, tad labāk tur neeju iekšā. Piemēram, Zviedrijā es nekur nebaidos iet viena, jo tur suņi nekad vieni neklīst apkārt, salīdzinot ar Latviju, kur tie var uzrasties aiz katra stūra. Jā, tas ir dīvaini, ka man ir bail skriet mežā, kurš man ir vistuvākais.”

Sandra ir tikai 20 gadus jauna, tomēr dzīvē jau sasniegusi daudz. “Domāju, ka esmu vēl tikai ceļā uz lielākajiem sasniegumiem. Šogad uzvarēju Latvijas čempionātā sprinta distancē. Tur es pieaugušo konkurencē piedalos pirmo gadu. Šajā grupā esmu visjaunākā, tāpēc uzvara man bija ļoti nozīmīga. Biju ļoti priecīga. Tas man ir devis šim gadam tādu kā atspaidu, ka es varu. Šo rezultātu dēļ augusta beigās braukšu uz Pasaules čempionātu orientēšanās sportā. Pagājušogad biju pēdējo gadu junioru grupā, startēju arī Junioru pasaules čempionātā, kur sprinta distancē finišēju 12., un 12. vieta no 140 dalībniekiem bija vairāk nekā sasniegums, tas bija kā pārsteigums, jo neteiktu, ka noskrēju gana labi. Pēc tā man bija pacēlums arī šim gadam.” Ikdienā jaunā orientieriste trenējas ļoti daudz, tās ir sešas līdz septiņas stundas nedēļā, nometnes laikā stundu skaits sasniedz pat desmit. “Es esmu pati jaunākā Latvijas izlasē, gadus desmit jaunāka par visiem pārējiem. Šobrīd manā dzīvē ir tāds posms, ka jūtos drusku jocīgi, jo brīžiem šķiet, ka cilvēki no manis pārāk daudz gaida, bet šīs gaidas es vēl nevaru attaisnot. Tam es cenšos tikt pāri un neņemt vērā. Tas ir papildu spiediens, ko izdara uz mani,” par pašreizējo situāciju stāsta meitene. Sandru Latvijas IV Olimpiādes atklāšanas gājienā Valmierā pieteica kā jauno novada cerību. “Tā arī bija viena šogad svarīga medaļa- Pārgaujas novadam izcīnīju sudraba medaļu Latvijas Olimpiādē. Bet, ja godīgi, tad tas nebija pārsteigums, jo es biju pārliecināta par saviem spēkiem. Mani pārspēja tikai Latvijas izlases līdere, kas šobrīd ir labākā valstī. Protams, bija prieks par iegūto 2. vietu, bet to nebija grūti sasniegt. Zināju, lai es neiegūtu medaļu, jānotiek kaut kam sliktam,” par sniegtajiem rezultātiem un dalību olimpiādē stāsta Sandra.

Sportiste mācās Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē komunikācijas zinātni. “2. kursu sākšu žurnālistikas apakšvirzienā. Tur vēlējos mācīties jau pēc vidusskolas, bet visi mani centās atrunāt, sakot, ka šajā profesijā var strādāt, to nestudējot augstskolā, tāpēc aizgāju mācīties japāņu valodu. Šī izvēle mani galīgi neuzrunāja tā, kā biju gaidījusi. Tās studijas pametu un sāku mācīties to, ko es pati vēlos, un es vēlos kļūt par sporta žurnālisti. Jau tagad strādāju Latvijas Orientēšanās federācijā, rakstu rakstus, ja atliek laiks,” stāsta apņēmīgā jauniete un atzīst, ka ar orientēšanās sportu nevar nopelnīt, tādēļ līdztekus sportam ir nepieciešams strādāt.

Sandras dzīve vienmēr bijusi piepildīta – no bērnības orientēšanās sports, aktivitātes ģimnāzijas laikā, japāņu valodas, žurnālistikas studijas – šīs nodarbes aizņem daudz laika. Kā visu paspēt? Lai to izskaidrotu, Sandra dalās ar savu dzīves atziņu: “Ja man nepatīk tas, ko daru, man nekad nav grūti pārstāt to darīt. Tieši tā bija ar japāņu valodu. Ja esmu spējusi 11 gadus orientēties un neesmu pametusi, tad tas man laikam ļoti patīk. Jāatzīst, ka man patīk viss, kas šobrīd notiek manā dzīvē, tāpēc es neko nemainu.” Jautāta, kā atpūšas, kad orientēšanās nedaudz par daudz, kad skola prasa pēdējos spēkus, Sandra teic: “Man patīk pabūt pašai ar sevi. Kad visa ir par daudz, es parasti braucu uz jūru, pasēžu, paskatos ūdenī un padomāju par dzīvi vai arī vienkārši aizeju viena pastaigāties. Tā ir vieglāk sakārtot domas. Bet nav tā, ka ir jābēg prom, lai no visa atietu, vismaz līdz šim tā nav bijis.”

Sandra sevi raksturo tā: “Zinu pilnīgi skaidri, ko gribu, tas arī man palīdz. Domāju, jebkuram, kurš skaidri zina, ko grib, dzīve palīdz. If you are honest to yourself what you want, your life gives it to you – šis teiciens varētu raksturot mani, tā īss latvisks tulkojums varētu būt- es esmu godīga pret sevi.”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

CVĢ fiziķu komanda iegūst 3.vietu valsts mērogā

05:12
19.04.2024
56

“Pats komandu olimpiādē piedalījos jau trešo reizi, bet šajā gadā veicās vislabāk. Bija ļoti interesanti, sadalījām uzdevumus starp mums pieciem,” par dalību Latvijas Fizikas komandu olimpiādē pastāsta Cēsu Valsts ģimnāzijas (CVĢ) 12.a klases skolnieks Kārlis Driba. “Šoreiz bija daudz komandu, vairāk nekā abās iepriekšējās olimpiādēs, tāpēc tas bija arī zināms izaicinājums. Bija patīkami redzēt starp […]

"Tuk, tuk, taisīsim strazdulēniem būri!”

05:18
18.04.2024
53

Straupes pamatskolas pirmsskolas trīsgadnieku grupiņas “Taurenīši” bērni mēneša tēmas ietvaros rosīgi darbojās – kopā ar mazā Vestarda tēti gatavoja putnu būrīšus lidojošajiem draugiem dārzos. Bērni ne vien vēroja, kā dēlīšu sagataves pārtop par putnu būrīti, bet drosmīgākie arī iemēģināja roku mājiņas gatavošanā. “Ar šiem bērniņiem strādāju, kad viņi tikko atnāca uz bērnudārzu. Esmu studente, un […]

Bērni lasa un vērtē grāmatas

09:59
08.04.2024
63

Gada garumā bērni un vecāki lasīja grāmatas un izvēlējās tīkamākās, piedaloties Latvijas Nacionālās bibliotēkas lasīšanas veicināšanas programmā “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija 2023”. Programmas dalībnieki, kuri tajā iesaistījās Cēsu Centrālās bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļā, pulcējās lasīšanas svētkos. Cēsniece Anastasija Alekse­jeva ir grāmatu mīļotāja, meitene izlasīja ne tikai savam vecumam paredzētos, bet visus programmā iekļautos darbus. […]

Lai mācītu skolēnus, mācās arī skolotāji

12:25
27.03.2024
83

Cēsu Bērzaines pamatskolā aizvien pilnveido iekļaujošās izglītības metodes Statusa maiņa no speciālās skolas uz pamatskolu, kura īsteno iekļaujošo izglītību, ir liels solis un process, kas prasa īpašu pieeju un virzību uz mērķtiecīgu attīstību. Cēsu Bērzaines pamatskolai šis ir pirmais mācību gads jaunajā statusā. Skola nemitīgi pilnveidojas, lai mācību process skolā nodrošinātu nepieciešamo katram skolēnam. “Iekļaujoša […]

Topošās mūziķes un viņu pedagoģes iepazīst Somijas pieredzi

18:03
21.03.2024
79

Astoņas Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolas audzēknes divas februāra nedēļas praktizējās un “ēnoja” Somijas kolēģus Kuopio konservatorijā, Kuopio pilsētā Somijā. “Gan audzēknēm, gan pedagoģēm bija iespēja piedalīties konservatorijas individuālajās specialitāšu stundās un lekcijās, iepazīties ar augstākās izglītības iespējām un izglītības sistēmu Somijā, kā arī kopā ar Somijas skolas audzēkņiem un pedagogiem piedalīties ar sagatavotu koncertprogrammu […]

Iepazīstināt jauniešus ar fiziku

10:25
12.03.2024
105
1

“Skolā strādāju sesto gadu, pirmos četrus Rīgas Valsts 3.ģimnāzijā. Esmu arī šīs skolas absolvents,” stāstu, kā dzīves ceļš aizvedis līdz pedagoga profesijai, iesāk Mārcis Greiselis. Viņš ir 30 gadus vecs un nu jau divus gadus strādā Cēsu Valsts ģimnāzijā (CVĢ) par fizikas, astronomijas un arī inženierzinību skolotāju. “Kad maģistra studijas tuvojās nobeigumam, aizgāju aprunāties ar […]

Tautas balss

Ģimnāzijas remonts ievelkas

09:23
23.04.2024
6
Druva raksta:

“Ļoti ievilcies Cēsu Valsts ģimnāzijas ēkas remonts. Esmu pensionēta skolotāja, mani interesē, vai jaunajā mācību gadā ģimnāzisti varēs atgriezties savā skolā vai mācības būs jāturpina pielāgotajās telpās Raunas ielā. Saprotu, ka tur nav slikti, taču ģimnāzijas tēla veidošanai gan tas par labu nenāk,” pārdomās dalījās seniore.

Dīvainie valodas nepratēji

13:26
16.04.2024
33
5
Druva raksta:

“Pagājušajā nedēļā klausījos televīzijas “Rīta Panorāmu”, kur “Stabilitātes” līderis Rosļikovs stāstīja, ka nav taču jāprasa pusmūža cilvēkiem ar Krievijas pilsonību latviešu valoda. Jaunajiem jā, bet vecāka gadagājuma nē. Sabiedrība Latvijā esot ļoti iekļaujoša, visi tiekot galā. Te nu jāatgādina, ka tiem, kam 75 un vairāk gadu, latviešu valodas eksāmens nav vajadzīgs, var palikt Latvijā arī, […]

Zinām tikai par vienu

12:23
14.04.2024
17
Druva raksta:

“Tagad, kad uzzinām, ka valsts augstās amatpersonas lidojumiem izvēlas arī individuālus pakalpojumus, gribētos zināt, kā rīkojušies premjeri, kas strādāja pirms Kariņa, un arī Valsts prezidenti. Ar kādiem reisiem, publiskiem vai individuāliem, viņi ar savu komandu lidoja? To žurnālisti varētu pastāstīt, varbūt vēl kādam atklātos pārkāpumi,” sprieda seniore.

Rudenī uzbūvē, pavasarī uzrok

12:22
13.04.2024
35
Druva raksta:

“Brīnījos, ka šopavasar Cēsīs, Bērzaines un Satekles ielas krustojumā, atkal raka. Pērn tur izveidoja drošības saliņu, nu visu jauca laukā un pārbūvēja. Jācer, ka tas nesadārdzinās ielas remontu, kas jau tāpat izmaksā daudz. Tādi gadījumi vienmēr raisa izbrīnu. Vai tiešām grūti saplānot, kas kurā vietā jādara, lai nenāktos atkārtoti tērēt naudu,” pārdomās dalījās apkaimes iedzīvotāja.

Neiecietīgais šoferis

12:20
12.04.2024
29
Druva raksta:

“Izlasīju “Hallo, “Druva”” par laipno autobusa šoferi un nodomāju, cik jauki, ja tādi būtu visi. Diemžēl esmu novērojusi, ka ir arī ļoti nelaipni autobusu vadītāji. Tā vienudien autobusā kāpa sieviete ar atbalsta nūjām, ko viņai bija grūti noturēt rokās, tās krita, šoferis tās vairākkārt pacēla, līdz neizturēja un teica – vai visu dienu tā būs […]

Sludinājumi