Raksti

Jaunieši

Alkohols posta

Šoreiz ar psiholoģi un psihoterapeiti Ingu Jurševsku runāsim par pēdējā laika lielāko sērgu – alkoholismu, kas skar arvien vairāk kā skolas vecuma bērnus, tā pieaugušus cilvēkus.

Psiholoģe atzīst, ka pārmērīga alkohola lietošana rada daudz ciešanu un negatīvu emociju gan pašiem alkohola lietotājiem, gan viņu tuviniekiem.

“Alkohola pārmērīga lietošana sākumā rada nelielus sarežģījumus līdz brīdim, kad kāds no tuvajiem cilvēkiem vairs nav ar mieru dzīvot šādā mūžam neparedzamā situācijā – pārnāks mājās savlaicīgi vai neatnāks nemaz, atnāks rāms un mierīgs vai saniknots un agresīvs… Arī bērni, protams, šajā situācijā cieš, dzīvodami bailēs un neziņā par gaidāmo, redzēdami otra vecāka, biežāk – mammas, pārdzīvojumus. To, ka viņa raud, pārdzīvo vai ir noslēgusies sevī un pārņemta ar domām par vīrieti, kura nav mājās. Bērni nonāk diezgan bezcerīgā stāvoklī, jo nezina, kā palīdzēt un kad tas beigsies… Bērni, kas jau ir skolas vecumā, uz dzeršanu ģimenē var reaģēt, ilgāk paliekot skolā vai pavadot laiku ar draugiem, lai mazāk būtu jāatrodas mājās, kur ir tik daudz spriedzes un problēmu,” stāsta I. Jurševska un turpina: “Ir pieredzēts, ka sākotnēji ģimene uz pārmērīgu iedzeršanu reaģē diezgan piesardzīgi, kaunoties par faktu, ka kāds ģimenes loceklis sācis pārlieku bieži dzert, un palīdzot dzeršanas radītās problēmas slēpt no darba biedriem vai attālākiem radiniekiem. No vienas puses, tas ir cilvēcīgi un saprotami, bet no otras puses – bīstami, jo tiklīdz sieva vai draudzene iesaistās dzeršanas fakta slēpšanā, viņa kļūst līdzatkarīga un veicina iedzeršanas turpināšanu,” skaidro psiholoģe.

Jautāta, kā šādās situācijās pareizi jārīkojas, I. Jurševska atbild, ka vecāki parasti uz bērnu pirmajām iedzeršanām reaģē adekvāti – ar sašutumu, nopietnām pārrunām un kādiem ierobežojumiem. Psiholoģe uzsver, ka vecākiem ir skaidri jāpauž sava attieksme un jādod ziņa par to, ka tā turpināties nedrīkst. Taču sarunai ar bērnu nevajadzētu būt vienīgi nosodošai, bērnam būtu jāredz arī vecāku bailes un rūpes par viņa veselību un drošību.

“Ja runājam par partnerattiecībām, arī tad ir svarīgi paust savu nostāju – ar ko es būšu vai nebūšu mierā. Taču kādreiz alkohola lietošana ir reaģēšana uz sekām un notiek kādu emocionālu notikumu dēļ, kurus partneriem būtu vēlams pārrunāt savā starpā. Tas, protams, ir iespējams tad, kad reibums „atgājis”. Ar iereibušu cilvēku sarunas par grūtībām, savstarpējām attiecībām un turpmāko dzīvi ir neproduktīvas. Nereti izskatās, ka cilvēks dzer aiz izlaidības, taču patiesībā netiek galā ar kādām ieilgušām iekšējām problēmām. Līdz ar to iedzeršana ir kā zāles, kas uz brīdi ļauj sajusties labāk. Ja šajās situācijās neiedziļināmies un otru tikai nosodām, sakot: “Es ar tevi nedzīvošu kopā, ja tu turpināsi dzert!”, mēs atņemam cilvēkam cerību tikt galā un ļaujam stigt vēl dziļākā purvā. Pie tam, bieži tie ir tikai dusmās izteikti vārdi, kam neseko rīcība, un alkoholiķis pierod tos dzirdēt un neņemt galvā,” atzīst I. Jurševska un piebilst, ka šādā situācijā būtu labi atklāti izrunāties vai mudināt otru doties pie kāda speciālista, ja paša spēkiem nav iespējams tikt galā.

“Man šķiet, ka iedzeršana, kas pāriet atkarībā no alkohola, bieži sākas ne no vieglas dzīves, bet tāpēc, ka radušies kādi sarežģījumi, kurus cilvēki nespēj vai neprot atrisināt citādāk, kā vien noskalojot ar alkoholu. Vai līdzcilvēki spēj palīdzēt? Vienīgi norādot – tev ir šī problēma, tu pārāk bieži iedzer un es redzu, ka kļūsti atkarīgs. Otrs to var pieņemt un var nepieņemt. Daudzi atkarīgie atcerēsies tādu savas dzīves posmu, kad kāds viņiem to ir teicis, bet pats alkoholiķis to ir aktīvi noliedzis un atbildējis, ka spēj visu kontrolēt,” atzīst psiholoģe.

“Jārunā arī par māsām un brāļiem, kuri jau dzīvo atsevišķi, bet mēs redzam, kas ar viņiem notiek. Svarīgi šādā situācijā neturēt uztraukumu un raizes par tuvo cilvēku pie sevis. Tas nevienam nepalīdz. Vajadzētu meklēt kontaktmirkļus, lai varētu ar brāli (māsu) runāt. Un nav vērts sevi vainot, ja nekas nemainās. Tikai pats alkohola atkarīgais var nonākt līdz sajūtai, ka kaut kas jādara – savā, ģimenes vai veselības labā,” domās dalās psiholoģe.

Kā sarunas laikā nospriedām, latviešiem izsenis bijusi tradīcija, ka svētkos galdā jāceļ kāds grādīgs dzēriens, vasarā atpūtas brīžos jāveldzējas ar alu, ziemā – ko stiprāku. Arī daudzi pāri savos romantiskajos vakaros iemalko vīnu vai ko citu alkoholisku. Taču, kā atzīst psiholoģe, jautājums ir par robežām. Vai zinām, ka iedzerot tik un tik, rīt jutīšos labi, man nesāpēs galva, nebūs paģiru, nelabas dūšas, ka nebūšu reibumā sastrādājis ko tādu, par ko vēlāk būs jādzīvo pašpārmetumos. Citiem vārdiem sakot, vai šodienas iedzeršana manu dzīvi un attiecības neietekmēs uz slikto pusi.

“Domāju, ka divdesmit – trīsdesmit gadīgi cilvēki, kuri regulāri mēdz pasēdēt bārā, neapzinās, uz kurieni viņus šis ceļš var aizvest. Īpaši, ja viņi to argumentē kā atslābināšanos pēc smagas darba nedēļas. Vēlams meklēt arī citas iespējas un nodarbes, kas palīdzētu atslābināties,” tā psiholoģe Inga Jurševska.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *