Raksti

Jaunieši

Aizraušanās dod pievienoto vērtību darbam

Vaļasprieks profesijai. Agija Vintere izvēlējusies strādāt ar pirmsskolas vecuma bērniem, drīz viņa būs arī diplomēta pedagoģe. Arī vaļasprieks saistīts ar profesiju – jauniete gatavo attīstošas rotaļlietas bērniem.
Foto: no albuma

Agija Vintere, 22 gadus jauna cēsniece, aizraujas ar bērniem paredzētu attīstošuspēļu izgatavošanu.

Aizraušanās saistīta ar Agijas profesijas izvēli, proti, viņa studē Latvijas Universitātes Cēsu filiālē, lai kļūtu par diplomētu pirmsskolas un sākumskolas pedagogu, turklāt studijas apvieno ar darbu izraudzītajā specialitātē.

Par to, kā aizsāka attīstošo spēļu izgatavošana bērniem, Agija atklāj: “Mācoties 7. klasē, skaidri zināju, ka nākotni vēlos saistīt ar bērniem, patika sadarboties, rotaļāties ar mazuļiem un pašai izgatavot attīstošās spēles. Pēc vidusskolas absolvēšanas iestājos Latvijas Universitātē. Augstskola deva un dod arvien jaunas zināšanas par bērnu attīstību, vecumposma īpatnībām un to, kas kurā vecumā bērnam interesē un būtu jāapgūst. Sāku lasīt arī papildu literatūru. Un tā studiju ietvaros izgatavoju pirmo aktivitāšu paklājiņu bērniem, tajā bija desmit lauciņi, kas veicināja krāsu apguvi un matemātisko zināšanu izpratni – izklaidējošā veidā bērnam iemācīt jaunas prasmes. Paklājiņš bija paredzēts jaunākā vecuma bērniem, bet veidots tā, lai to varētu izmantot arī tad, kad bērns paaugsies, jo katrā kvadrātiņā, kad to atvēra, bija redzams kāds didaktikas uzdevums. Spēļu paklājiņa izgatavošana man prasīja aptuveni nedēļu. Man ļoti iepatikās šādi izpausties, un sāku meklēt gan idejas, kādas apgūstamās prasmes būtu iekļaujamas šādā rotaļlietā, gan domāt, kā labāk praktiski tādas darināt.”

Agija atzīst, ka pēc pirmā nopietnā studiju darba, domājot ko jaunu un izgatavojot attīstošās spēles, pagājuši jau trīs gadi. Viņa droši apgalvo, ka nu šī nodarbe kļuvusi par aizraušanos. “Tiesa, aizvien vairāk ir, ko darīt gan darbā, gan studijās, tāpēc hobijam laika ir mazāk. Tomēr mans mērķis, pabeidzot Uni­versitāti, ir vairāk gatavot attīstošās spēles. Kas to zina, varbūt izveidosies pašai savs mazais biznesiņš,” stāsta jauniete un piebilst, ka tomēr, darinot attīstošas spēles, viņas galvenais mērķis ir atrast veidu, kā bērniem dot vēl vairāk zināšanu. Izgatavotās lietas Agija dāvina, protams, pagaidām tikai tuvinieku bērniem, taču izmanto tās arī ikdienas darba vajadzībām, lai saprotamā veidā izglītotu bērnudārzniekus.

Jauniete dalās, kā gatavojusi aktivitāšu paklājiņu, ko uzdāvinājusi māsīcas meitai: “Paklājiņš ir šūts. Krāsas saviem darbiem izvēlos košas, lai tās piesaistītu bērnu uzmanību. Vienā kvadrātiņā izšuju bērna vārda pirmo burtu, otrajā – izvietoju platas filca strēmeles, lai bērns varētu iemācīties vērt. Izveidoju arī kvadrātu ar puzli, kurā, piemēram, auglim jāatrod otra puse un abas jāsaliek kopā. Ir kvadrātiņš ar ģeometriskām figūrām, bērnam jāatrod katrai sava vieta. Ja spēlē ir aplis, tad bērnam jāatrod tāda pati figūra, tikai biezāka. Vēl kādā kvadrātiņā izveidoju krāsu virtenes, kur bērns ver atbilstošās krāsas koka pērlītes uz aukliņas, vēlāk mazulis var mācīties tās skaitīt.”

Iedvesmu attīstošajām rotaļlietām Agija gūst, vērojot bērnu darbošanos: “Māsīcai ir mazi bērni, skatos, kas viņiem patīk, ar ko viņi labprāt spēlējas. Daudz izpratnes gūstu, strādājot ar mazuļiem bērnudārzā. Skatos uz bērnu rotaļām un prātoju, kā labāk viņiem palīdzēt apgūt lietas, kas pieaugušajam ir pašsaprotamas un vienkāršas, kā attīstīt un veicināt bērnu domāšanu un daudz ko citu.”

Topošā pirmsskolas pedagoģe atzīst, ka attīstošo rotaļlietu gatavošana ir ļoti interesants process arī pašai, lai pilnveidotu un attīstītu sevi: “Tas ir tāds relaksācijas laiks, lai aizbēgtu no ikdienas rūpēm un raizēm. Visgrūtāk ir atrast un veltīt tam laiku. Protams, gandarījums un prieks rodas brīdī, ja redzu, ka bērnam mana izgatavotā spēle patīk un tā dod progresu bērna attīstībā.”

Agijai ir arī citas aizraušanās, kurām gan patlaban atliek mazāk laika, jo prioritāte ir profesija un ar to saistītās papildu nodarbes. Tomēr ir brīži, kad emocijas un domas virknējas dzejas rindās vai izpaužas gleznojumos. “Savu dzeju gan vēl nevienam neesmu rādījusi. Tā rodas, kad jūtu, ka sajūtas, pārdomas “jāuzliek uz papīra”, lai iekšēji justos labi. Tam gan iedvesmu dod tikai ģimene un mīlestība, kas tajā valda. Tikai no tās spēju nokļūt līdz dzejoļu rakstīšanai. Rakstot dzejoli, vārdi vienkārši saplūst kopā un izveidojas atskaņas. Bet kādam rādīt savus darbu vēl neesmu saņēmusies, jo, manuprāt, tie ir pārāk personīgi, varbūt tam vēl vajadzīgs laiks,” atklāti stāsta Agija.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *