Cēsu vecpilsētā, pie nama līdzās kādreizējiem Raunas vārtiem, dažs gājējs paskatās uz lielajiem skatlogiem un par tur ieraudzīto pasmaida.

Arī šopavasar nams pie Raunas vārtiem kalpo par brīvdabas izstāžu zāli, šoreiz karikatūrām. To autors ir raunēnietis Gatis Šļūka, kurš tagad dzīvo un strādā Rīgā. Vienā

no maija brīvdienām viņš pa ceļam no galvaspilsētas uz laukiem piestāja Cēsīs, lai satiktos ar pilsētniekiem –

pastāstītu par savu darbu

un arī demonstrētu talantu portretēšanā.

Uz tikšanos ar Gati Šļūku bija atnākuši dažādu paaudžu cēsnieki. Jaunākajiem puišeļiem vēl nebija astoņi gadi, bet vecākajām dāmām jau

pāri 80. Turklāt visi viņi

zināja, bija pamanījuši karikatūrista

zīmējumus un lasījuši tiem klāt pierakstītos komentārus. Tagad cēsnieki vēlējās iztaujāt mākslinieku,

galvenais iegūt viņa parakstu karikatūru grāmatās. Puišeļi no skolu sākumklasēm bija atnākuši, līdzi ņemot

Gata Šļūkas karikatūru pirmo grāmatu sarkanos vākos. To, ka grāmata jaunākajā zīmētāju paaudzē ir iecienīta un

dikti

lasīta,

ikviens varēja pateikt, tik aci vien uzmetot. Zēni pat no galvas zināja katru lappusi, jo

grāmata pārlapota neskaitāmas reizes.

Tagad jaunie karikatūru mākslas cienītāji cerēja tikt pie Gata Šļūkas jaunizdotās grāmatas dzeltenos vākos. Viņu vēlēšanās piepildījās. Vecākiem jauno zīmētāju karstākā vēlme iegūt jaunu grāmatu bija saprotama, jo paši auguši ar pasaulslavenā karikatūrista Bidstrupa grāmatu. Dažs bērnībā nevarējis pat aizmigt, pirms gulētiešanas nepašķirstot karikatūru izdevumu. Cēsu ciemiņš Gatis Šļūka –

šobrīd Latvijā viens no spilgtākajiem karikatūristiem – apliecināja to pašu. Arī viņš esot audzis, nemitīgi dzīvojot pa Bidstrupa grāmatas pasauli.

Viesim bija jāatbild uz jautājumiem, kuri bira kā no pārpilnības raga. Talantīgajam zīmētājam bija jāpastāsta, kā

rodas idejas, ja karikatūras, kā jau profesionālā avīzes darbā, par dažādām Latvijas aktualitātēm jāuzzīmē katru dienu. Vēl tika vaicāts, vai uzvārds šim darbam speciāli piemeklēts, jo esot tam ļoti atbilstošs. Gatis sacīja, ka ar tādu piedzimis un, redz,

izraudzītajā profesijā labi piestāv.

Vecākie cēsnieki gribēja noskaidrot, vai dzīvē pats karikatūru zīmētājs ir jautrs vai nopietns. “Ceru, ka neesmu drūmais tips, bet par kompāniju dvēseli arī mani nevar saukt, jo anekdotes nestāstu,” pasmaidīja ciemiņš. Vēl viņam vajadzēja izskaidrot, kā tas nākas, ka tagadējos laikos pilnībā izzuduši humora žurnāli un par padomju laiku “Dadzi” palikušas vien atmiņas. Tur viesis paskaidroja, ka vainojams esot mežonīgais kapitālisms un ļaužu paradumu maiņa informācijas iegūšanā. Veselu grāmatu ar karikatūrām – to cienītāji vēl nopērkot, bet ikdienā humora žurnālus vairs nepirkuši, labāk karikatūras bez maksas skatot internetā.

Viena no izvaicātājām bija skolotāja, kura atcerējās puisēnu Gati no Raunas, kā viņš braucis uz mācībām Priekuļu Bērnu mākslas skolā, bet pēc tam devies uz Rīgu, lai iestātos mākslas vidusskolā. Karikatūrists savas izglītības gaitas papildināja, pasakot, ka mācījies arī Mākslas akadēmijā, un atcerējās arī savas pirmās karikatūras Raunā, kuras zīmējis nelielā kladītē.

Tajā brīdī viens no gados jaunākajiem sarunas dalībniekiem no savas somas izņēma kladīti, lai meistaram parādītu, ka iet to pašu ceļu – kladē zīmē jocīgus cilvēciņus un dažādas situācijas.

Klausītājiem no vidējās paaudzes interesēja speciālista spriedums, vai mums Latvijā reizēm nepietrūkst humora izjūtas. Gatis Šļūka vērtēja, ka nav tik traki,

atcerēdamies par gadījumiem, ar kādiem pats saskāries. Vienu otru pazīstamu cilvēku esot uzzīmējis un veikumu dzēlīgi komentējis.

Darba devējs pasūtījis avīzei arī Ministru prezidenta Valda Dombrovska portretu. Tas bijis tikai brīdi pēc tam, kad politiķis nācis pie varas. Viņa kaismīgākie atbalstītāji, karikatūru ieraugot, tā kā apvainojušies – cilvēks valsts vadītāja amatā vēl neko nav

paveicis, bet jau

sazīmēts. Pēc kāda laika šo pašu zīmējumu Gatis Šļūka pasniedzis attēlotajam varonim: “Dombrovskis

kļuva priecīgs, solījis mājās likt goda vietā.”

Arī vairāki cēsnieki tagad Šļūkas karikatūru grāmatu

liks goda vietā, jo tās autors pirmajā lappusē

asprātīgi iezīmējis grāmatas ieguvēja portretu. “Ne vienmēr es zīmēju lielus un resnus degunus,”

radošo pusi īsi komentēja Gatis Šļūka un atcerējās tos daudzos zīmējumus profesionālajā darbā, kas tagad stāv salikti kurpju kastēs.

Mairita Kaņepe