Ziņas

Redzeslokā

Jau desmit gadus grupas “Tonick” puišus kopā vieno mīlestība pret mūziku

Grupa “Tonick” nesen atzīmēja desmito jubileju. Ikdienā puiši darbojas dažādās nozarēs, bet visus vieno viens – mīlestība pret mūziku.

Grupā, kas darbojas Cēsīs, spēlē taustiņinstrumentālists un vokālists Vadims Kameņevs, otrs grupas vokālists un solo ģitārists ir Mārtiņš Rieksts, ritma ģitārists – Andis Raitums, basģitārists – Jānis Namnieks un bundzinieks – Romans Feoktistovs. “Tonick” koncertē visā Latvijā gan publiskos, gan privātos pasākumos. Par “Tonick” ikdienu un sasniegumiem stāsta Vadims Kame­ņevs.

– Ja sākotnējās vīzijas bija dzīvoties pa klubiem un festivāliem un grupas dibināšanas pirmajos gados piedalījāmies konkursos, piemēram, Latvijas Televīzijas konkursā “Troksnis”, kluba “Če­tri balti krekli” konkursā “Treš­diena-studentu sestdiena”, kur bieži bijām labāko grupu trijniekā, tad pēdējos gados esam kāzu muzikanti. Mums vairāk gribētos uzstāties festivālos, bet nesanāk, jo festivāli sāk meklēt muzikantus pēdējā brīdī. Kad festivālu organizatori uzrunā mūs, datumi jau ir rezervēti .

Varam lepoties, ka mums ir viens dziesmas “Balerīna” video­klips, ko var redzēt TV ekrānos. Tā tapšana bija interesanta visiem grupas dalībniekiem. Šobrīd intensīvi strādājam arī pie vairākām savām dziesmām, kuras ierakstīsim studijā, lai tās skanētu radio un soci­ālajos tīklos. Paskatīsimies, kā tas viss notiks.

– Kāds ir bijis grupas un paša mūzikas ceļš?

– Visi esam iepriekš saistīti ar mūziku – dziedājuši korī, mācījušies Cēsu 1.pamatskolā un spēlējuši kādu mūzikas instrumentu, darbojušiesansambļos vidusskolas laikā.

Es mācījos Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolā, man ļoti nepatika spēlēt klavieres, nepatika solfedžo. Reiz skolotāja pat palūdza, lai nemūžam vairāk nedziedu. Pēc vidusskolas absolvēšanas domāju, ka mūzika tiks nolikta malā un iešu pavisam citu ceļu. Bet pagāja pāris gadu, un atgriezos mūzikā – sāku spēlēt klavieres un pat dziedāt! Daži mazi apstākļi summējās un nemanot piespieda nonākt pie tā, kas, šķita, nemūžam vairs neatgriezīsies. Tagad, kad tiekos ar citiem absolventiem, reizēm mazliet jokaini, ka potenci­ālie klaviermeistari un citi jaunieši, no kuriem mūzikā varēja gaidīt lielas lietas, sevi ar mūziku vairs nesaista, bet es, kurš nemācījās un tajā laikā nākotni ar mūziku nesaistīja, spēlēju grupā!

– Kā pirms desmit gadiem radās ideja par grupu?

– Pirmsākumi meklējami tepat Cēsīs. Man pie fonogrammām spēlēt nepatika, sāku meklēt un fantazēt par “dzīvās” mūzikas grupu. 2009.gadā satiku Kristapu Radvilaviču, otru grupas dibinātāju, kurš arī loloja ideju par grupas izveidošanu, un teicu, ja viņš varēs visu “pacelt”, saorganizēt un atrast džekus, es piedalos. Aptu­veni pēc mēneša Kristaps aicināja uz mēģinājumu. Soli pa solim izveidojās “Tonick”. Trīs kolēģi gan mainījušies, bet grupa turpina pastāvēt. Atmosfēra tajā ir fantastiska visos posmos, arī šobrīd.

– Kā radās nosaukums, un ko tas īsti nozīmē?

– Jāsaka, mēs nekad neesam mācējuši atbildēt uz šo jautājumu. Grupas tapšanas laikā pārskatījām dažādus variantus, bet beigās tas Tonick pats atnāca. Kura galvā, nemāku vairs atbildēt. Tas vārds atnāca pie mums un visiem patika!

Par nosaukuma nozīmi… Popu­lārākais, ko cilvēki runā – tas ir dzēriens džins ar toniku – tā ir kā pievienotā vērtība gan kokteilim, gan ballītei. Ja paskatās no muzikālās puses, tad mūzikā ir sastopams termins – tonika.

– Vai atminies “Tonick” pirmo uzstāšanos?

– Pirmais koncerts bija “CATA” kultūras namā, Draudzīgā Aici­nājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas Ziemassvētku pasākumā. Tā kā trīs grupas dalībnieki bija šīs skolas absolventi, tad Oskars Gailītis mums piedāvāja uzspēlēt. Pie­kritām un pirmo reizi izlīdām no pagrīdes mēģinājuma telpām, un spēlējām auditorijai. Tā lēnu garu viss sākās…Un tagad varam lepoties, ka esam spēlējuši jau vairāk nekā 250 kāzās un vairāk nekā simts citos pasākumos.

– Skatītāju zāles vienmēr bijušas pilnas?

– Tikai vienu reizi, tas bija pirms astoņiem gadiem, auditorijā bija līdz desmit cilvēkiem. Tas bija kādā Rīgā klubā, kas bija tāds pagrīdes variants, un mēs paši nezinājām, uz kurieni braucam uzstāties. Arī Rīgas publikai nebijām pazīstami, jo grupa kā nekā jauna. Tā nu sanāca, ka koncertu klausījās mūsu draudzenes un pāris cilvēku, kuri tajā brīdī atradās klubā. Tas bija tāds mazais šoks, kas lika pamosties un saprast, ka mēs kaut ko informatīvi darām nepareizi. Tā bija interesanta pieredze.

– Vai mūzikas stils desmit gados mainījies?

– Sākumā sevi pozicionējām kā pop-roka grupu ar vēlmi izpildīt savas dziesmas un populārus coverus. Tagad, spēlējot kāzās un korporatīvajos pasākumos, vairāk izpildām šlāgerus, nevis savas sirdsdziesmas. Tas nav nekas slikts, grupas attīstās dažādos stilos.

Rakstām arī savas dziesmas. Bieži vien vārdu autors esmu es, pie mūzikas daudz palīdzējis Mār­­tiņš un arī pārējie grupas biedri ir pielikuši savu pirkstu. Pēdējā laikā ar savu liriku mēdz izcelties arī Andis. Viņš raksta latviski, man tuvāka angļu valoda. Pateicoties tam, ka tekstus dziesmām viņš raksta latviski, noteikti būs dzirdams arī kāds šlāgergabals.

– Ir kādas kāzas, kuras spilgti palikušas atmiņā?

– Vienas no interesantākajām bija, kur precējās tautisko dejotāju pāris, arī viesi pārsvarā bija dejotāji. Tie uznācieni, kādus viņi rādīja, bija neaprakstāmi stilīgi. Viņi bija ļoti saliedēti. It kā mēs bijām aizbraukuši, lai taisītu pasākumam šovu, bet beigu beigās paši vairāk bijām skatītāji, jo ballīti “uzbūra” viņi.

– Kam par šiem desmit gadiem vēlaties teikt paldies?

– Noteikti vislielākais paldies jāsaka vecākiem, jo bez viņiem nekas nebūtu izdevies. Tad, kad vecāki redzēja, ka mēs “aizdegamies” par grupu, viņi deva finansiālu atbalstu, lai mēs visu uzsāktu un varētu iegādāties skaņu un gaismas aparatūru. Protams, paldies arī draugiem. Viņi vienmēr atbalsta un ir patiesi, ir konstruktīva kritika. Un paldies arī sievām un draudzenēm, ka vienmēr atbalsta un nav izvirzījušas ultimātu, ka būtu jāizdara izvēle starp viņām un muzicēšanu (smejas). Šādi gadījumi no citiem mūziķiem ir bieži dzirdēti.

– Ko no grupas varam gaidīt nākotnē?

– Mēs saprotam, ka jaunāki nepaliksim. Kamēr esam jauni, skai­sti un interesanti (smejas), vajadzētu pašiem sarosīties un nākt klajā ar kādu jaunumu. Tuvākajā laikā vēlamies pastrādāt pie savas mūzikas, paeksperimentēt dažādos stilos, cerot, ka kaut ko varēs dzirdēt arī radiostacijās. Noteikti nāksim klajā ar jaunajām dziesmām un ierakstīsim albumu, lai būtu kaut kas paliekošs gan pašiem, gan klausītājiem. Turpi­nāsim korporatīvo un kāzu dzīvi ar cerību, ka tiksim vairāk spēlēt uz festivālu skatuvēm. Ceram arī ierakstīt kādu videoklipu, bet tas viss – soli pa solim.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *