Ziņas

Sabiedrība

Jāsargā ne tikai, lai saglabātu

Ainava mainījusies. Projekta dalībnieki vēlreiz izstaigā praulgrauža dzīvotnes apkārtni.Foto: Sarmīte Feldmane

Beidzies Dabas aizsardzības pārvaldes īstenotais projekts “Meža biotopu atjaunošana Gaujas nacionālajā parkā”. Speciālisti strādājuši, lai izstrādātu ilgtermiņa biotopu atjaunošanas un apsaimniekošanas programmas purvainu mežu, vecu vai dabisku boreālo mežu un lapkoku praulgrauža – aizsardzībai.

Reti par kādu dabas aizsardzības projektu bijusi tik liela sabiedrības interese. Īpaši Pārgaujas novada Raiskuma pagastā par Sveķupes un Lenčupes mežu masīviem, hidroloģiskā režīma atjaunošanu Gaujas nacionālajā parkā Gulbju salas purvā. Iedzīvotāji nebija ar mieru, ka tiek aizbērti grāvji, lai atjaunotu hidroloģisko režīmu purvainā priežu mežā, vairākiem nebija pieņemams un izprotams, ka dabas aizsardzības, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas pasākums var būt kontrolētā mežu dedzināšana. “No kļūdām mācījāmies, vairāk jārunā ar cilvēkiem, jāstāsta, jāskaidro,” saka projekta koordinatore Kristīne Cinate.

* PRAULGRAUZIS IR TE. Viesturs Lārmanis rāda liecības, ka šī vabole tiešām te dzīvo.

* PRAULGRAUZIS IR TE. Viesturs Lārmanis rāda liecības, ka šī vabole tiešām te dzīvo.

Projekta noslēgumā, pārrunājot sabiedrības interesi un reakciju, tā dalībnieki atzina, ka cilvēkiem pietrūkst informācijas. Ir uzņemtas četras īsfilmas, kas ataino mežu aizsardzību un atjaunošanu, stāsta par attālās izpētes datu vākšanu. “No malas skatāmies, ko grib darīt dabas pētnieki, un to stāstīt sabiedrībai, kas ļoti maz zina. Trūkst skaidrojošu filmu par dabas aizsardzību. Ja gribam izglītot sabiedrību, ir jāskaidro. Vienmēr būs jautājums, kāpēc jāsargā tā viena vabole un kāpēc jādedzina mežs,” atzina filmu veidotāja Ieva Goba. Filmas būs pieejamas interaktīvajā ekspozīcijā, tās varēs dabūt skolas.

Gadu gaitā sapratne un attieksme pret to, kas sargājams, kas saudzējams, kā to darīt, mainās. 19.gadsimta beigās sāka veidot ideālā meža modeli. Ulmaņlaikā tas tika popularizēts un īstenots, padomju laikā savukārt tika izkropļots, jo viss taču piederēja valstij. Vēl pirms gadiem 15 bukletos par dabas aizsardzību tika rādīti kopti meži. Tāds bija laiks un priekšstats, ka tādam jābūt mežam dabas lieguma zonā. Arī izpratne, metodes, mērķi dabas aizsardzībā pasaulē mainās. Mīti par kontrolēto dedzināšanu pamazām kliedējas. Lai šo dabas aizsardzībai svarīgo pasākumu veiktu, sabiedrībai vēl daudz jāskaidro. Populārā kūlas dedzināšana, kas ir nekontrolēts pasākums, nav tas pats, kas kontrolēta meža dedzināšana.

“Kas projektā bija paredzēts, izdarīts. Tagad vēl nevar iziet ārā un parādīt, tas ir ilgtermiņā. Apsaimniekošanas programmas turpināsies. Zināms, kas kur jādara, ir iezīmētas teritorijas. Uzturēšanas darbi turpmāk būs ļoti būtiski, lai nav tā, ka daudz ir ieguldīts, bet dažos gados viss aizaug. Svarīgi, ka ir izveidota datu bāze. Inventarizācijas datu, kas iegūti dabā, kā arī attālās izpētes datu izmantošanas iespējas ļoti lielas. Tie ir pieejami katram. Noderēs taksatoriem, pašvaldībām teritorijas plānu izstrādei. Adaptētas attālās izpētes tehnoloģijas – iegūtie dati pielāgoti biotopu izplatības pētījumiem un aizsardzības statusa novērtēšanai, kā arī biotopu atjaunošanas un apsaimniekošanas plānošanai,” stāsta Kristīne Cinate.

Eksperts, biologs, Latvijas Dabas fonda pārstāvis Viesturs Lārmanis Gaujas nacionālajā parkā meklēja biotopus. Tas nebija viegls uzdevums. Tika izmantoti attālās izpētes dati, 1999.gada mežaudžu atslēgas biotopu dati, kad tika apsekoti 18 tūkstoši hektāru Gaujas nacionālā parka, ap 20 procentiem bija vērtīgo biotopu. Tagad atklājās, ka ap 2000.gadu daudzi biotopi ir nocirsti. Tika atrasti pagājušā gadsimta 30.gadu mežaudžu plāni. “Vispareizāk biotopa atjaunošanu veikt, kur mežs bijis gadsimtiem. Gaujas nacionālajā parkā ir tikai dažas vietas, kur var ko darīt. Lenčupes mežu masīvs ir sena mežu vieta,” stāstīja Viesturs Lārmanis un atzina, ka parkā ir saplosīta biotopu ainava, to jāmēģina saliedēt lielākos gabalos.

“Ekologu ieteikums, ja dabai paredzēta zona, tad tajā vajag dabiskošanu, uzlabot stāvokli. Vēsturiski dabas lieguma zonas saplānotas ne jau pēc tiem principiem, kādi ir tagad. Apsaimniekošana bieži vien nozīmē darīt to vietās, kur vēl nav vajadzīgā biotopa, jādara, lai tas būtu,” sacīja ekologs.

Par lapkoku praulgrauzi gan tagad būs dzirdējis katrs, kurš kaut nedaudz interesējas par dabas aizsardzību. Izpētīts, kur tam nākotnē būtu piemērotākā dzīvotne. Praulgrauzim patīk parkveida meži. Lai tas dzīvotu ilgtermiņā, vajag ap 60 hektāriem. Labākās un perspektīvās vietas ir Siguldas apkārtnē un Ungurmuižā. Citur ir vien pāris vai pat viens koks, kur tas dzīvos.

“Svarīgi, ka projektā ir noteikti mērķi dažādiem termiņiem. Tagad svarīgi iesākto turpināt,” uzsvēra Viesturs Lārmanis.

Mežzinis Raimonds Mežaks atzina – svarīgi, ka objekti ir pieejami un par tiem ir informācija. “Cilvēki izlasa un saprot, kas tā par vietu, kas kāpēc darīts. Purvā var dambjus apskatīt. Kad kāds šausminās, tad izstāstu, cilvēks saprot. Tagad svarīgākais stāstīt par dabas daudzveidību, kā saimniekot, lai to saglabātu. Te būtu jābrauc skolēniem ekskursijās,” domās dalījās Raimonds Mežaks un uzsvēra, ka, izskaidrojot cilvēkiem ieguvumus konkrētās vietas kontekstā, veidojas izpratne par dabas aizsardzību. “Praulgrauzis gan ir iemantojis atzinību. Par to visi saprot, saka – lai dzīvo, jāsargā. Gan jau pēc laika tāpat domāsim par mežiem, purviem. Ir meži, kur iegūst saimniecisko labumu, un ir dabas objekti,” sacīja mežzinis.