“Lai cik liela kādam zemniekam pieredze, vienmēr no kaimiņa var ko pamācīties,” uzsvēra dažādu novadu 20 piensaimnieki. Ar Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) Cēsu biroja gādību viņiem bija iespēja aizbraukt un iepazīt piensaimniecības Kocēnu un Beverīnas novados.

Brauciens tika organizēts Lauku attīstības programmas apakšpasākumā “Saimniecību un mežu apmeklējumu nodrošināšana”, bet izraudzītā tēma ikvienam svarīga – “Inovatīvu tehnoloģiju izmantošana ekonomiski pamatotas lopkopības produkcijas ražošanā”.
Kocēnu novada Bērzaines pagasta “Zilūžos” cēsniekus sagaidīja saimniecības vadītājs Valts Grasbergs. Ganāmpulkā ir 200 slaucamas govis, kopā ap 400 liellopiem, tiek apsaimniekoti ap 700 hektāriem zemes, kur audzē gan lopbarību, gan kviešus un rapsi. “Tikai ar sabalansētu, pilnvērtīgu barību var nodrošināt nemainīgu piena kvalitāti, kas būtiska pārstrādātājam, kā arī nodrošina govju veselību un ilgmūžību. Saga­tavot barību, kas bagāta ar prote­īnu, ir ekonomiski izdevīgi,” atgādināja V.Grasbergs. Saimniecībā tiek nopietni strādāts, lai izveidotu augstražīgu ganāmpulku, visu laiku sekots līdzi jaunākajām atziņām piensaimniecībā pasaulē.

Atsevišķi dzīvo piena devējas, telītes un grūsnās govis, kurām nodrošināts arī dzemdību aploks ar visu nepieciešamo palīdzību. Vārdu sakot, te darīts viss, lai govis dotu daudz laba piena.

“Saimniekam jāizvērtē, kas izdevīgāk – pārdot pienu ar augstāku vai zemāku tauku saturu. Pārstrādātājs nosaka cenu un vairāk maksā par to, kas viņam to­brīd vajadzīgs,” teica V.Gras­bergs. “Zilūžos” ik dienu izslauc ap sešām tonnām piena, puse tiek pārstrādāta pašu ražotnē, kur top jogurts, krējums, biezpiens, siers, saldais krējums un saldējums. Līdz ar to saimnieki ieinteresēti iegūt taukiem bagātāku pienu, bet vājpiens tiek mazajiem teliņiem.

Par teļu barošanu daudziem bija jautājumi. Gan par to, kā tie jūtas āra boksos, cik ilgi tiek dzirdināti ar pilnpienu, kā izaudzēt augst­vērtīgas telītes. “Zilūžos” izaudzētās telītes saimnieki piedāvā tirgū kā vaislas materiālu. Pērn jau vairāk nekā 40 pārdotas tepat Latvijā. “Katrai saimniecībai jāvērtē, cik izkopta ir govju ģenētika. Ja izslaukums ir 14 un vairāk tonnas gadā, jau var domāt, ka tādu govju telītes būs pieprasītas,” pārliecināts V.Grasbergs. Viņš uzsvēra: “Zemniekam visu laiku ir jādomā, kas tieši viņam ir izdevīgi. Protams, katrs jau mācās diemžēl no savām kļūdām.” Viņš pastāstīja, ka otrreiz tādu kūti neceltu, izvēlētos modeli, kur pie barības galda ir pieeja no divrindu guļvietām, nevis trīs. Tas ir ērtāk gan govīm, gan kopējiem.

Cēsu puses lopkopjiem bija iespēja izstaigāt visu saimniecību, redzēt, kā saimnieko “Zilūžos”, kā organizē darbu.
“Man ir mana, citiem sava pieredze. Kaut ko darot aplam, varam zaudēt gan gadus, gan naudu,” bilda V.Grasbergs un rosināja pien­saimniekus vairāk domāt par kooperāciju, jo tā visiem būtu izdevīga.
Beverīnas novada Kauguru pagasta zemnieku saimniecībā “Vītoliņi” ciemiņus sagaidīja saim­niece Ieva Rutkovska. Pērn saim­niecībā vidēji no govs tika izslaukti 14 705 kilogrami piena. Viņa uzsvēra, ka ir atklāta, stāstot par to, kā dara savā saimniecībā un ko domā par aktualitātēm lopkopībā.
“Esmu lepna, ka pārstāvu Latvijas piensaimsaimniecības nozari un mēs esam tie, kas katru dienu rūpējamies, lai būtu pārtika. Katram ikdienas darbā ir kādi knifi, ar tiem vajag dalīties,” teica I.Rutkovska un uzsvēra: “Tikko uzņemamies atbildību par dzīvnieku, mums jānodrošina, lai viņš ir paēdis, padzēris, būtu sausumā, drošībā un brīvs no sāpēm. Vienkārši, bet sarežģīti to īstenot ikdienā.

Piena ganāmpulku saimnieki iepazinās ar saimniekošanu ”Vītoli­ņos”, arī paši pastāstīja, kā izkopj savus ganāmpulkus, kā labāk govīm ārstēt dažādas kaites, kā sagatavot pilnvērtīgu barību, kā atjaunot ganāmpulku. “Katram sava prakse un ierastas metodes, bet savu reizi, kad kaut kas neizdodas, vērts pamēģināt ko jaunu,” uzsvēra I.Rutkovska.

Pēc pieredzes brauciena Arnis Liepiņš no Taurenes pagasta saim­niecības “Liepas M” atzina, ka iespaidu daudz. “Zālāju sēšana un kopšana, pļaušana, lopbarības sagatavošana – tas svarīgi, lai iegūtu labus izslaukumus. Protams, jāstrādā, lai govis ilgākus gadus ražotu, jo tas būs ieguvums. Saimniecībā dažas ir jau septītajā laktācijā. Jāstrādā pie ģenētikas, lopbarības kvalitātes uzlabošanas.”

Savukārt Inguna Holcmane – Puķāne no Drabešu pagasta saimniecības “Kalna Peles” vērtēja, ka, kaut arī pašai nav liela saimniecība, aktuālais jāzina katram. “Par teliņu barošanu uzzināju dažādas pieredzes, arī govju barošanu,” atzina drabešniece.
Vēl šomēnes piensaimniecību saimnieki brauks pieredzes apmaiņā uz Ķoņu pagasta zemnieku saimniecību “Kalnapaipuži” un Naukšēnu pagasta “Tiltgaļiem”.

Šie piensaimniekiem ir pēdējie kārtējā plānošanas perioda pasākumi. “Programmā varēja pieteikties piena lopkopji un pārraugi, lai papildinātu praktiskās zināšanas. Tika izraudzītas aktuālas tēmas, un, kā atzina lopkopji, viņi ieguvuši noderīgas zināšanas,” sacīja Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) Cēsu biroja biroja vadītāja p.i. , lauku attīstības konsultante Dace Kalniņa.