Mediķu piketā pie Saeimas ēkas Rīgā un 26. septembra streikā piedalīsies un to atbalstīs arī Cēsu mediķi.

“Streika uzdevums būtu izmainīt valsts attieksmi pret medicīnu kā ļoti vajadzīgu sistēmu. Streika prasībās ir uzsvērts, ka valdībai ir jāpilda dotie solījumi, mediķu alga jāpaaugstina atbilstoši vidējai tautsaimniecības algai valstī. Ir jāaizmirst pateiktais – iesaldēt algas visiem valsts iestādēs strādājošajiem, tajā skaitā mediķiem. Bet sabiedrībai jāsaprot, ka runa nav tikai par mediķu algām, bet pašu cilvēku drošību, ka pakalpojums, kas šodien ir pieejams, tāds būs arī pēc laika. Valdībai ir jāmaina attieksme pret veselības aprūpes sistēmas vajadzībām un pret tajā strādājošajiem. Ritenis vairs nav apturams, cilvēki ir nokaitēti jau tik tālu, ka spiesti iet un aizstāvēt sevi,” sacīja Cēsu rajona veselības aprūpes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja Valda Stanne un lūdza iedziļināties Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja Valda Kera paustajā viedoklī, kas publicēts “Latvijas Avīzē”. V. Keris: “Valdības attieksme pret veselības aprūpi ir novedusi pie tā, ka vistiešākajā veidā tiek apdraudēta latviešu nācija. Pēc Pasaules veselības organizācijas datiem – mātes, zīdaiņu un bērnu iespējas izdzīvot ir tieši proporcionālas medicīnas darbinieku skaita attiecībai pret iedzīvotāju skaitu (..) Kāpēc Latvijā ir dramatiski saslimstības rādītāji, kāpēc četrreiz pieaudzis arodslimību skaits?” V. Keris pamatojis, ka par maz finansējuma sistēmai piešķir no iekšzemes kopprodukta, ka mediķi strādā ar lielu pārslodzi, ka mediķu kolektīvi noveco, ka darbinieku sistēmā trūkst.

Un līdzīga situācija ir Cēsu rajona slimnīcā.

“Vienmēr mums teica, ka jāsavelk josta, ka vairāk līdzekļu nevar iedot. Mēs velkam un velkam jostu, kamēr nožņaudzamies. Mēs zaudējam uzticību valstij, politiskajai sistēmai un nosmokam bezjēdzībā. Zūd motivācija strādāt,” kopējo noskaņojumu raksturoja slimnīcas galvenā māsa Dagnija Žukovska un paskaidroja, ka katrs darbinieks vēlas būt novērtēts, un svarīgs ir arī materiālais darba novērtējums. Mediķi arī stāsta, ka netic premjera Ivara Godmaņa vārdiem, kurš dažnedažādi pamato algu iesaldēšanas nepieciešamību.

“Ja pat kaut kas no teiktā ir patiesība, tad tāda situācija neradās pāris mēnešos. Par ko valdība domāja pirms pāris gadiem? Kādi bija tēriņi? Mēs atceramies, ka nupat tik daudzi paspēja pāris nedēļas padzīvoties Pekinā, un nebija nekādas budžeta krīzes… Kā var būt tik bezatbildīga attieksme pret Latviju un cilvēkiem? Katrā valstī lielākajai vērtībai būtu jābūt cilvēkam. Mediķi strādā, maksā nodokļus, strādājošs cilvēks ir vērtība, lai varētu valstī dzīvot veci cilvēki, lai varētu dzimt un augt bērni,” pārdomās dalījās D.Žukovska, bet Valda Stanne uzsvēra, ka ir pilnīgi nepieņemami, ka mediķiem, lai izdzīvotu, ir jāstrādā vairākas darba slodzes, vairākās darba vietās. Medmāsas, lai izskolotu bērnus, strādā ne tikai Cēsīs, bet arī Rīgas un Vidzemes slimnīcā, medmāsas auklē bērnus un tīra jaunbagātnieku mitekļus.

“Pacietība ir beigusies, tāpēc streikosim 26. septembrī un, ja būs nepieciešams, arī divas dienas oktobra beigās. Mēs nevaram pieļaut, ka mediķi, kas šodien strādā, ir trūcīgi tagad un būs nabagi vecumā. Esmu sarēķinājusi, ka medmāsas, kas tagad pensionējas, nesaņem vairāk par 140 latu pensiju. Slimnīcā uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt strādājošos vecumā līdz 25 gadiem. Toties šajā gadā astoņi ārsti būs sasnieguši pensijas vecumu. Un no pārstrādes zūd darba kvalitāte. Tas ir jāzina un jāsaprot valdībai,” tā V. Stanne.

Speciālisti atbalsta vidējo personālu

“Darīšu tā, kā ierakstīts streika prasībās. 26. septembrī būšu darba vietā, bet pacientus nepieņemšu. Man nav ekonomisku vajadzību streikot un šis pasākums maz dos personiski, bet uzskatu, ka nepieciešama mediķu solidaritāte. Streikojot es saku “ jā” medicīnai, kurai esmu atdevis 38 mūža gadus,” sacīja neirologs Kārlis Skrastiņš.

Ārsts arī skaidroja savu izpratni par streika iemesliem un vajadzīgajiem rezultātiem.

“Streikam pamatā ir ekonomiskas prasības. Medicīnas sistēmā naudiņas no laika gala trūcis. Mūsu tautas veselības rādītāji ir paši sliktākie civilizēto valstu aprindās, bet no valsts budžeta atvēlēto līdzekļu procents ir zems. Katrs ministrs, kurš stājies sistēmas vadībā, vispirms pamana tieši līdzekļu trūkumu, bet jau pēc īsa brīža diskusijas par līdzekļu piesaisti pierimst. Tā gadu no gada ir krāta attieksme. Es saku – esmu strādājošs pensionārs, mani bērni izauguši, varu strādāt. Bet es darbu nevaru darīt bez māsām un sanitārēm. Un jauns ārstiņš šādā sistēmā nevar ienākt un justies novērtēts. Kāda ir slimnīcā samaksa par darba slodzi? Jau padomju gados ārsti zināja, ka nopelna līdzīgi kā krāsotāji. Esmu runājis ar saviem pacientiem, un no jauniem puišiem, kuri strādā par palīgstrādniekiem, uzzinu, ka viņi dienā nopelna 20 latus. Jauns ārsts stacionārā tik daudz dienā nevar nopelnīt. Un sašķelta ir sistēma. Agrāk vienādi svarīgs bija ausu, ādas ārsts un tas, kurš veic izmeklējumus, bet tagad, tāpēc, ka medicīnā ir daudz jaunu tehnoloģiju, ir sanācis, ka ārsts, kurš veic ultrasonogrāfiju, var nopelnīt daudz vairāk nekā tas ārsts, kurš strādā ar galvu. Ir uztaisīts tirgus medicīnas sistēmā un dažādi vērtējams rezultāts. Manipulē ar mediķiem un vienu pretstata otram.

Mediķi, ja godīgi, sadeg. Jo ne velti ir astoņu stundu darba diena. Tad kāpēc cilvēkam liekas, ka viņš tiks galā ar 16 stundām? Esmu lasījis statistiku, kādā vecumā nomirst mediķi Vācijā, Austrālijā, Zviedrijā. Tur tie skaitļi ir 89, 80. Latvijā trešā daļa ārstu nenodzīvo līdz pensijai. Ja pieejama šāda statistika būtu par skolotājiem, inženieriem, uzņēmējiem un žurnālistiem, tad dati noteikti būtu līdzīgi. Ja manās rokās būtu likumdošana, tad es visus tos, kas liek jauniem cilvēkiem divpadsmit, piecpadsmit stundas strādāt gateros un veikalos, cietumā saliktu. Tā ir cilvēku dzīšana kapā, kad vienam darbiniekam pēc dažiem gadiem veselība ir sabeigta, tad aicina darbā jaunu un seko tas pats. Valdībai par visiem šiem jautājumiem vajadzētu aizdomāties un arī par to, kā labāk iekasēt nodokļus. Es un noteikti arī jūs zināt cilvēkus, kuri nemaksā nodokļus, pelna daudz un dzīvo cepuri kuldami.”

Ģimenes ārsti stundu streikos

Primārajā aprūpē strādājošie pieņēmuši lēmumu atbalstīt streika prasības un uz stundu solidarizēties ar kolēģiem, lai pievērstu valdības uzmanību saspringtajai situācijai. Protams, katrs ģimenes ārsts var personiski izlemt – stundu nestrādāt vai tomēr strādāt.

Ģimenes ārste Brigita Jaunzema, kura apkalpo gan pieaugušos, gan bērnus: “Ja būtu jāstreiko pašas algas dēļ, tad streiku neatbalstītu. Situācijas primārajā veselības aprūpē ir bijušas dažādas, bet pašlaik noteikti varam savilkt galus, varu samaksāt praksē strādājošajai māsiņai, samaksāt nodokļus. Cita lieta – ģimenes ārstiem vajadzētu lielākus valsts garantētos līdzekļus pacientu izmeklēšanai. Par maz finansējuma ir atlaižu medikamentiem. Summa ir nemainīga, bet hroniski slimo skaits pieaug, zāļu cenas mainās, summā iekļauties vairs nav iespējams. Bet tā jau būtu cita diskusija. Domāju, ka 26. septembrī laikā no plkst. 10 līdz 11, kad ģimenes ārsti ir piekrituši streikam, lai atbalstītu stacionārā un arī citās iestādēs strādājošos mediķus, es tomēr pieņemšu mazos pacientus, ja tobrīd pie kabineta durvīm gaidīs mamma ar zīdainīti, konsultāciju neatteikšu, bet morāli kolēģus atbalstīšu.

Zinu, ka ģimenes ārsti Latvijā un arī Cēsīs situāciju vērtē atšķirīgi, bet personīgi uzskatu, lai arī darba ir ļoti daudz, pašlaik par darba samaksu būtu grēks sūdzēties. Taču piekrītu, ka veselības aprūpes sistēmas daudzo reformu dēļ tā ir sašķobīta, mediķi ir viens otram pretstatīti un nav tieša priekšstata, kā darbu izdosies organizēt pēc gada vai diviem.”

Dakteres Jaunzemas prakses medicīnas māsa Illa uzsver, ka streiku vajadzētu atbalstīt, jo medicīnā strādājošajiem ir nepieciešams algas pielikums. Medmāsa gan atzīst, ka viņa, strādājot komandā ar ģimenes ārsti, ir labākā finansiālā situācijā nekā stacionārā strādājošās kolēģes. Illa Lingarte uzsver, ka arī šajā jautājumā ģimenes ārstu māsu viedoklis varētu atšķirties. Tā kā ģimenes ārsts medmāsai maksā no VOAVA iedalītā finansējuma, tad ir svarīgi, cik augstu ārsts vērtē māsas darba ieguldījumu un kompetenci.

“Es ar darbu esmu apmierināta, esmu mediķe un neko savā dzīvē

nemainīšu, tas ir mans aicinājums. Taču zinu, ko nevēlētos pēc gadiem divdesmit. Mums ir kolēģes, kuras strādā, arī saņemot pensiju, jo ar pensiju nevar izdzīvot. Un vēl zinu, ka esmu ģimenes ārstu praksē Bērzaines ielā jaunākā māsa, bet man ir 40 gadu. Un tāda situācija ir arī slimnīcā un citviet. Žēl, ka medicīnā neienāk jaunie. Tas noteikti valdībai ir jāpārdomā,” tā Illa Lingarte.

Ātrie bija, ir un būs

Raksturot neatliekamajā palīdzībā strādājošo feldšeru, medmāsu un šoferu attieksmi pret situāciju, kāda izveidojusies, “Druva” lūdza feldšeri Ināru Ieviņu.

“Mediķi ir citāda tauta nekā skolotāji vai vēl citu profesiju pārstāvji, tāpēc nekad nebūs vienoti. Jo vienmēr būs kāds, kurš vairāk domās par pacientu, nevis sevi. Un ātrā palīdzība jau 60 gadus valstī darbojas tāpēc, ka te strādā fanātiķi. Mēs varam sacīt, ka atbalstām streiku, bet neatliekamā palīdzība tāpat strādās, jo ir akūti sabiedrībai vajadzīga. Feldšeris vienmēr domās – ja nu, kamēr es streikoju, kāds tiešām nomirst! Ja nu tas būs mans paziņa, kaimiņš vai draugs, nedod Dievs! Ja skolotājs todien kādam neiemācīs ielikt komatu, tad to izdarīs vēlāk. Pats skolēns to iemācīsies, kad dzīve piespiedīs, bet ar medicīnu un mediķiem ir citādi. Ja valsts to nesapratīs, tad nav nekādu variantu. Un reformas dienestā ir vajadzīgas. Mēs ceram uz to, ka valstī tiešām izveidos vienotu neatliekamās palīdzības dienestu, lai feldšeris Rīgā, Valmierā, Cēsīs vai Ludzā tiek līdzīgi novērtēts. Nav pareizi, ja par neatliekamās palīdzības dienestā strādājošo darba samaksu – piemaksāt vai nepiemaksāt pie valstī noteiktā – izlemj darba devējs uz vietas. Tās atšķirības par vienu un to pašu darbu var būt pat līdz simts latiem mēnesī. To mēs uzzinām, kad parunājamies ar kolēģiem – vieni pelna mazāk par mums, citi vairāk. Un vienotais palīdzības dienests ir vajadzīgs arī iedzīvotājiem. Tā ātrā palīdzība būs tuvāk viņa dzīvesvietai, palīdzība būs operatīvāka.

Kas gan ir būtiski – neatliekamā palīdzība ir vienīgā sistēma medicīnā, kur nav ieslīdējušas privātās rokas. Visur bija reformas – slimnīcas slēdza, apvienoja, veidojās privātprakses, bet ātrie strādāja, strādā un strādās.

Kāda būs streika nozīme? Grūti teikt. Par kādu algu pielikumu ir runa? Vienā dienā Veselības ministrija mums apsolīja uzlabojumus, pateica, ka esam prioritāte, jau nākamajā bija skaidrs, ka vairāk nemaksās nevienam valsts iestādē strādājošajam. Ja nebūs lielāka finansējuma no VOAVA brigāžu darbam, tas nozīmē, ka mūsu darba samaksa pat saruks, jo mašīnu uzturēšana, elektrības un degvielas cenas, medikamentu izmaksas tikai kāpj. Mēs valstij maksājam nodokļus katru mēnesi un jau gadiem. Kādreiz padomāju – ja bruto algu saņemtu uz rokas, tad kaut ko arī savā dzīvē varētu atļauties. Taču

kas notiks tagad? Mēs apraudāsim savus kredītus, savu dzīvi. Sapratīsim, ka nekas cits neatliek, kā strādāt vēl kādu pusslodzi vairāk, kaut jau tagad strādājam kā zirgi. Paši arvien biežāk slimojam, bet cenšamies palīdzēt cilvēkiem. Valstī ir jāsaprot, ka esam pelnījuši darba novērtējumu. Ja to nedarīs, lielākā daļa to, kas pašlaik strādā, medicīnā jau paliks, kolektīvi novecos. Bet jauno nebūs. Un daudz dziļāka krīze sagaida pavisam drīz.”