Ziņas

Sabiedrība

Ja domā un strādā, tad laukos iztikt var

Raiskuma pagastā. Lauku sēta “Mežiņi”.Foto: No albuma

“Mežiņi” ir mazā zemnieku saimniecība Raiskuma pagastā, kurā saimnieko Mārīte Savicka un Modris Osmanis. Pamatnozare ir piena lopkopība, bet saimniecībā veidojas aitu ganāmpulks, iegādāta arī gaļas šķirnes govs, bet priekam un daudzveidībai – pāris aitu cūku, Vjetnamas cūkas un ponijs.

“Man allaž gribas ko jaunu,” ar smaidu saka saimniece un atzīst, ka ik gadu pamazām vien saimniecība attīstās. Savulaik bijusi arī kupla tītaru saime. “Tītariem patīk staigāt, tie ir jāgana, bet kuram tam ir laiks. Lapsa atnāca, divas tītarienes un piecus tītarēnus nokoda. Bija skaidrs, ka ar to nebeigsies. Turēt tikai nožogojumā negribējās. Arī vistas ne viena vien aiznesta. No tītariem atteicāmies, bet laukos bez vistām negribas. Cik varam, sargājam,” domās dalās Mārīte.

“Mežiņi” ir bioloģiska saimniecība. Zemniece atzīst, ka viens no iemesliem, kāpēc daudzi izvēlas šo saimniekošanu, ir pavisam vienkāršs – minerālmēsli ir dārgi, tāpat dažādi augu aizsardzības līdzekļi. Protams, arī domājot par pārtiku, katram taču gribas ēst veselīgi un garšīgi. Par to, kas izaudzis pašu saimniecībā, saimnieki var būt droši, ka nekas kaitīgs nav lietots.

“Tagad gan par kredītiem pat domāt nedrīkst, kaut daudz ko vajadzētu. Piena un gaļas cenas ir ļoti zemas,” vērtē raiskumiete. Īstenojot nelielus projektus, savulaik “Mežiņos” sakārtota kūts, iegādāta tehnika. Protams, ar laiku tā jāatjauno, bet patlaban to izdarīt nevar atļauties. “Agrāk projektus rakstīju pati, izlauzos cauri visām niansēm. Tagad par tiem jāmaksā, un tas iznāk pārāk dārgi,” stāsta Mārīte un uzsver, ka zemniekiem Pārgaujas pusē ļoti liels atbalsts ir piensaimnieku kooperatīvs “Straupe”, kas vajadzības reizē izpalīdz. “Piena cena gan mazajiem varēja būt lielāka. Pārāk liela ir atšķirība starp lielajiem un mazajiem piegādātājiem. Citur tā nav, ja piens ir kvalitatīvs, visiem maksā vienādi,” saka zemniece, piebilstot, ka citur Latvijā pārstrādāji par pienu maksā vēl mazāk.

“Mežiņos” visu laiku ir ap desmit piena devēju. Paplašināt ganāmpulku nevar, jo pietrūkst zemes, lai izaudzētu graudus, būtu ganības un pļavas siena sagādei.

“Mežiņi” ir Mārītes mantots īpašums, zeme arī piepirkta klāt, vēl tiek nomāta. Pērn no krūmiem atbrīvoti vairāki hektāri, tur šovasar būs pļava. “Pagastā nomas zemes ir, taču īpašnieki grib, lai viņu zemi kāds apstrādā, bet platībmaksājumus saņemt paši. Ja kopju zemi, tad tas nav godīgi,” domās dalās Mārīte.

Ilgus gadus “Mežiņu” saimniekiem rudeņos galvassāpes sagādāja labības kulšana. Ja sava kombaina nav, jāgaida, kamēr kāds kaimiņš pabeigs savus darbus. Pērn tika iegādāts neliels kombains. “Mēs, mazie zemnieki, kopā turamies, sadarbojamies. Mums nav ruļļu preses, kaimiņš sarullēja sienu, mēs nokūlām viņam labību. Graudu platības palielināsim, lai ganāmpulkam spēkbarība nav jāpērk,” pastāsta saimniece.

“Mežiņi” ir ģimenes saimniecība, kurā katram savi darbi zināmi. Mārīte pēc profesijas ir agronome, pati kārto grāmatvedību, Modris – fermu mehāniķis, kuram ir plašas zināšanas par tehniku, un viņš allaž ar visām ķibelēm tiek galā. Modris ikdienā arī atbildīgs, lai visi darbi būtu laikus padarīti. Saimniekošanā iesaistītas arī trīs meitas. Vecāki ir priecīgi un gandarīti, ka meitas nopietni domā par dzīvi laukos un saimniekošanu, būs, kam nodot saimniecību.

Līdztekus ikdienai saimniecībā Mārīte strādā algotu darbu. Viņa ir iepirkuma aģente. Braukājot pa Latviju, labi redzams, kā klājas zemniekiem. “Ļoti daudz lopus tur Latgalē, jo tur darba nav un cilvēkus baro zeme. Izaudzē savai iztikšanai, kādu lopiņu pārdošanai. Mūsu pusē tādu saimniecību ir maz. Diemžēl nebūt nav retums, kad zemnieki netiek galā ar kredītiem. Kad likvidē saimniecības, tad emocionāli ir ļoti grūti, jo gaļai pārdod telītes, skaistas govis, bijis arī, kad uz kautuvi jāved grūsnas govis. Tas ir nežēlīgi, bet tāda ir ūtrupe, un likumi to ļauj,” pārdomās dalās zemniece un iepirkuma aģente, piebilstot, ka no kautuves izdevies paglābt trīs gotiņas, kuras gaidīja teliņus. Tā “Mežiņos” nonāca Šarolē krustojuma telīte. “Redzu, kā saimnieko citi. Vienā aitkopības saimniecībā ieraudzīju šķirnes aitas. Tik skaistas un interesantas. Man bija tikai Romanovas šķirnes. Nopirku aunu. Tagad jēriņi raibu raibie. Būtu laiks, varētu stāvēt un priecāties, kā tie kūtī danco. Kādreiz mums bija arī cūkas, bet, kad sākās Āfrikas cūku mēra sērga, likvidējām. No Nītaures atvedu Vjetnamas cūciņas, no Gaigalavas – aitu cūkas. Gribas, lai ir kā laukos, kur kūtī dažādi dzīvnieki,” atklāj “Mežiņu” saimniece. Bet visu priekam ir ponijs. Mazais zirdziņš vēl ir jauns un diezgan negants, bet vasarai sarunāta trenere, lai pamāca.

“Ja domā un strādā, tad laukos iztikt var. Ja nav darba, tad lauksaimniecība tomēr ir iespēja. Lai kādi laiki, zeme pabaros, un sava zeme ir jāsakārto, nedrīkst aizaudzēt,” saka Raiskuma pagasta zemniece Mārīte Savicka. “Mežiņu” saimnieki Modris un Mārīte, kā ikviens zemnieks, gaida pavasari, tad atkal sāksies jauns darba cikls gada ritumā. “Un vasarā varēs iet ogās. Tas mans lielākais vaļasprieks. Nedrīkst nokavēt, gribas salasīt visas,” ar smaidu sejā bilst Mārīte.