Ceļmalas ēstuve “101. kilometrs” klientus priecē kopš aprīļa. Tās īpašnieks Juris Zariņš saka, ka ēstuves izveide ir sen izlolots sapnis. Tā atrodas Raunas novadā, Rīgas – Veclaicenes šosejas malā, 101. kilometrā, braucot no Rīgas puses.

“Mans pamatdarbs un galvenais ienākumu avots ir mež­izstrādes tehnikas ķēžu asināšana, taču savulaik strādāju par bārmeni, tā atmosfēra, aicinājums darboties ar cilvēkiem klusītēm arvien manī kvēloja, līdz lika rīkoties,” saka J. Zariņš.

Fantāzija piepildījās

1993. gadā pašā šosejas malā Zariņu ģimene nopirkusi mājiņu, bet Juris strādājis par bārmeni tuvējā krogā. Kad darba devēji neizmaksāja vispirms vienu, tad nākamo algu, Juris izlēmis, ka turpmāk strādās savā labā: “Izfantazēju, ka es ar sievu un četriem bērniem varētu dzīvot mājas otrajā stāvā, bet pirmajā izveidošu kafejnīcu. Ģimene nobalsoja pret. Nācās pielāgoties situācijai, sāku strādāt par asinātāju, bet man pietrūka sarunu ar cilvēkiem un kafejnīcas auras. Nopirku šo kempinga namiņu un blakus mājai ierīkoju nelielu ēstuvīti izsalkušajiem garāmbraucējiem.”

Kafejnīcu atvērt neesot grūti, īpaši, ja pazīst jomu, tomēr pirmajam solim vajagot sadūšoties. Juri biedējuši nepieciešamie papīru un dokumentu kalni, grāmatvedība un citas nianses, taču, saņēmis iedrošinājumu, saimnieks nolēmis riskēt: “Zinu, ka daudzi sūkstās par sadarbību ar vietējām pašvaldībām, bet mums ar Raunas novada pašvaldību tiešām paveicies. Domes darbinieces, īpaši Linda Zūdiņa – Sivko, bija atsaucīgas, palīdzēja nokārtot dokumentāciju, neliedza padomu. Arī Pārtikas un veterinārā dienesta inspektori bija saprotoši, izrādījās, viss ir izdarāms!”

Vajadzīga uzskatāmāka reklāma

Juris stāsta, ka iedomas no re­alitātes tomēr atšķiras. Kaut šķitis, ka atrašanās tieši pie šosejas būs īpaša priekšrocība, tomēr atklājies kas cits: “Pleskavas šoseja ir strauja, braucēji uzņem ātrumu un bieži pabrauc garām, mūs nepamanot. Arī, runājoties ar klientiem, esam secinājuši, ka vajadzīga lielāka izkārtne, jāpiestrādā pie reklāmas, citādi dažs šoferis tikai pēdējā brīdī, pamanījis ēstuvi, piestāj un ienāk. Savukārt tie, kas te pabijuši vienreiz, vietu iegaumē un atgriežas.”

Ēdāji esot dažādi, brauc vietējie no Raunas, ienākot igauņi, tomēr visvairāk “101. kilometrā” piestājot krievi. “Viņi ir ļoti patīkami klienti. Sirsnīgi un vienkārši. Reizēm paņem kafiju, pasēž un izstāsta vai pusi dzīves. Protams, runājam arī par politiku, un tad viņi jūtas pārsteigti, ka tas, ko Krievijā rāda televīzijā, raksta laikrakstos, stipri atšķiras no priekšstata, ko iegūst, ierodoties šeit. Tā kā esam pirmie, pie kā viņi pa ceļam pietur, cenšamies radīt labu iespaidu par Latviju un latviešiem. Viņiem ir piestāstītas pilnas galvas ar blēņām, arī runāt viņi nerunā droši, jo esot lietas, kuras skaļi labāk neteikt, tomēr pēc pasēdēšanas kafejnīcā viņi aizbrauc pavisam citādi,” saka Juris.

Alkoholu tomēr vajag

Skatoties plauktos, nevar pamanīt alkoholu, tieši pretēji, ieraugāma Raunas novada mājražotāju produkcija. “Kāpēc gan nepalīdzēt? Vēlos atbalstīt savējos. Ja cilvēks ienācis paēst, varbūt pie viena kaut ko nopirks. Manuprāt, tas ir veids, kā mēs viens otru varam atbalstīt un papildināt.

Par alkoholu runājot – vajag. Lai gan pats alkoholu nelietoju desmit gadus un sākotnēji arī biju iedomājies kafejnīcu bez grādīgā, klienti tomēr prasa. Grib pa ceļam iestiprināties, puisis grib dāmai šampanieti uzsaukt. Bez šau­bām, ja tirgo alkoholu, jārēķinās ar dažādām situācijām, kādas var izvērsties, bet, strādājot par bārmeni, esmu iemācījies, kā ar šīm lietām tikt galā.”

Pagaidām galvenais ēdiens – desiņas

Ēstuves saimniekam ir daudz ideju, un viņš saka, ka tās jāiz­auklē, jāaprēķina riski. Ja abi ar sievu nestrādātu citu algotu darbu un vēlētos pelnīt tikai ar ēstuvi, tas nebūtu prāta darbs. “Šī tomēr ir sirdslieta. Strādājam ar plusiņu. Nelielu, bet tomēr. Kad piestrādāsim pie reklāmas, ceram – ies labāk. Gribētu piebūvēt virtuvi, tāpat mums ir laba vieta, lai uzceltu vēl pāris kempinga mājiņu.”

Ja reiz runājam par ēdienkarti, skatos, ka “101. kilometrā” var dabūt ne tikai smalkmaizītes, bet arī siltos ēdienus, vaicāju, kā tad tos gatavo, ja nav virtuves. Juris skaidro, ka desiņas, kāposti, pankūkas un šašliks tiek iepirkts lielos iepakojumos. “Tie ir produkti, kurus drīkstam uzsildīt un pasniegt, taču ceru, ka dēls izmācīsies par pavāru, tad, piebūvējot virtuvi, iespējas būs daudz plašākas. Ēdienkarte ir vienkārša, bet sātīga. Arī tā veidota, balstoties uz klienta vēlmēm. Visvairāk pasūta mednieciņus ar kāpostiem. Cilvēkiem gados tas saistās ar “Sēnīti”, kur savulaik šis bija top ēdiens. Raisās smarža un nostalģiskas sarunas.”

Galvenā nedrīkst būt peļņa

Ēdināšanas bizness nav no vieglajiem. Konkurence ir sīva, tāpēc piedāvājumā jābūt kam īpašam. Juris tam piekrīt: “Tāpēc izvēlējos šādu konceptu. Man svarīgi, lai te ir mājīgi. Kas cits to raisa labāk, ja ne koks un citi dabīgie materiāli? Tāpat esmu sapratis, kas ir tas, ko klients vēlas un kam jābūt uz galda. Ļoti nepatīk, ja kafejnīcā uz galda nav salvešu. Cilvēkam jāiet cauri visai zālei un pašam tās jāmeklē. It kā tāds nieks, tomēr svarīgs. Kad braucam ar sievu ēst ārpus mājām, nevaru atturēties vērtēt citu kafejnīcu interjeru, apkalpošanu un ēdiena noformējumu. Tam, kā ēdiens izskatās, ir liela nozīme. Sieva parasti vērtē garšu, es, ja redzētais nesimpatizē, varu arī neēst. Līdz ar to, kad gatavoju saviem klientiem, visu daru pēc labākās sirdsapziņas, it kā gatavotu sev.”

Jautāju, kur slēpjas panākuma atslēga, ja neskaitām atšķirīgo, Juris brīdi padomā un saka: “Laikam jau tajā mūžsenajā patiesībā, ka nevajag koncentrēties vienīgi uz naudu. Ja pārāk iekrampējas idejā par lielo naudu, tā no tevis bēg, kaut gan jau iztālēm dzirdu, kā daudzi man oponē, sakot, ka jebkurš bizness tiek veidots ar nolūku pelnīt. Tomēr šī ir mana pieredze. Turpretī, ja dari to, kas tev sagādā prieku, ja esi savā uzņēmumā ar sirdi un dvēseli, nauda nāks pati.”