“Dzīvojam, baudām dabu, klusumu, brīvību un darbu,” saka “Silamežsargu” un SIA “Baltic Galloway” saimnieki Guna Kaņepe un Nikolajs Žiļcovs. Viņi Inešu pusē saimnieko gadu, ir ienācēji. Abi no Vācijas. Guna, Valmieras puses meitene, Latvijas Kultūras akadēmijā pabeigusi programmu “Latvijas – Vācijas kultūras sakari”, Berlīnē ieguvusi maģistra grādu komunikāciju zinātnē, strādājusi Baltijas valstu Tūrisma informācijas centrā, tagad Berlīnē pašai ir sava tūrisma firma. Nikolajs dzimis Piemaskavā, bet lielāko dzīves daļu pavadījis Vācijā, viņš ir ķīmiskās rūpniecības inženieris.

“Saikne ar Latviju pamazām sāka zust, to negribējās pieļaut. Gribēju laukus Latvijā,” saka Guna. Abi strādājaja birojā Berlīnē un meklēja skaistu vietu. Gunas vecvecāki ir no Dzērbenes, tad arī lūkojušies uz Piebalgas pusi. Nikolajs savukārt atzinis – ja jau ir lauki, tad zeme jāapsaimnieko.

Gunai un Nikolajam pēc īpašuma meklējumiem kaimiņu pagastos palaimējās, ka te blakus pārdeva divus īpašumus. Viņi nopirka māju un zemi. Ilgi sprieduši, ko laukos darīs. Gribējuši nodarboties ar biškopību, bet tad lielākoties jādzīvo uz vietas. “Kad bildēs ieraudzīju Galovejus, tie ļoti iepatikās – sprogainas lokas, garas skropstas, pūkaina spalva,” atceras Guna. Jau bija sarunāts, ka gaļas liellopus – šķirnes dzīvniekus – vedīs no Vācijas, bet tad uzzināja, ka Mazsalacā kāds dānis izpārdod saimniecību. Guna un Nikolajs aizbrauca un pārveda pēdējos 30, kas bija palikuši. Taču izrādījās, ka dzīvnieki nav tīršķirnes. “Mācāmies. Galoveji Latvijā ir reta šķirne. Nopirkām govis, bet bulli nevarēja atrast. Tie, kas te ir, jau ir radinieki. Tagad atvedām buļļus no Vācijas un Igaunijas, teles no Vācijas,” stāsta Nikolajs. Guna ar gandarījumu piebilst, ka pamazām vien abi iepazīstas ar Galoveju audzētājiem Latvijā, arī kaimiņu valstīs.

Patlaban SIA “Baltic Galloway” apsaimnieko 75 hektārus, ganāmpulkā ir 43 galoveji. “Gribam veidot šķirnes saimniecību. Diemžēl pirmie iegādātie lopi būs jātirgo gaļai. Dzīvnieki ir mūsu draugi, grūti izlemt kādu nokaut.

Vācijā dzīvniekus, kuri dzīvo brīvībā, uz lauka arī kauj. Lai nebūtu jāpārdzīvo milzīgs stress, kad to krauj mašīnā, kaut kur ved. Negribas, lai mūsu lopi arī to pārdzīvo. Gribam, lai tiem skaista dzīve un arī aiziešana. Vācijā 20 gadu zemnieki cīnījās, lai drīkstētu kaut pļavā, līdz panāca savu. Šādu, humāni nokautu, dzīvnieku gaļa ir daudz dārgāka. Vācijā ir ļoti svarīgi, lai dzīvnieki aug dabiskos apstākļos, lai ir laimīgi un dzīvo savu dzīvi,” pārdomās dalās Nikolajs.

Saimniecībā par dokumentu lietām atbild Guna, par praktiskajiem darbiem – Nikolajs. Pats iekārtojis aplokus, uzcēlis nojumes. “Birokrātija ir visur, ierēdņi sēž pie galda, un viņu dzīves izpratne nav savienojama ar reālo dzīvi. Vācieši smej, ka viņiem birokrātijā ir tradīcijas no ķeizara laikiem. Ar to vienkārši ir jārēķinās, tāpat kā dažādu dienestu prasībām,” saka Guna.

Ar prieku saimnieki ved rādīt Ferdinandu no Igaunijas un Kārli no Vācijas. Kārlis izaudzis lauksaimniecības universitātē, tēvs 2010.gadā bijis Lielbritānijas čempions. Galoveju puikas pretī saimniekiem izstiepj purnus, jo sajūt, ka kaut kur paslēpti burkāni. Galovejiem ļoti patīk, ka tos ķemmē. “Aug ļoti lēni, uzbarot ātri nav iespējams. Pieticīgi salīdzinājumā ar citiem, kam vajag labu barību. Ļoti patstāvīgi. Galvenais, lai buļļi ir miermīlīgi, tad tāds būs bars,” pieredzē dalās Nikolajs.

Guna un Nikolajs nav pārtraukuši saikni ar Berlīni. Nikolajs ir pašnodarbinātais. Viņš uzskata, ka nav nekādu problēmu aizlidot uz Berlīni. Guna aizvien vada savu tūrisma firmu. “Apsēžos zem ābeles un vadu darbus Berlīnē. Aplokos uz buļļiem var skatīties kā televizora ekrānā filmu. Internets te ir ļoti labs, Inešu centrā gan krietni lēnāks,” stāsta Guna.

“Silamežsargi” celti vēl cara laikos, un māja, kā atzīst speciālisti, ir ļoti bēdīgā stāvoklī. Tā pamazām vien slīdot Sustalā, kas tek garām.

“Esam jau iepazinuši vairākus inesiešus, jo bez padoma un palīdzības neiztikt, arī kontakti vajadzīgi. Diemžēl strādniekus, kas varētu palīdzēt saimniecībā, kam varētu uzticēties, atrast grūti. Esam guvuši mācību,” domas izsaka Guna, bet Nikolajs uzsver, ka lauksaimniecība ir kā dzīves projekts, bet ne vienīgais. Toties pamatīgs. Te daudz jau ieguldīts, priekšā ne mazāki darbi, kaut vai meliorācijas sistēmu sakārtošana.
“Negribam sēdēt mājās un skatīties, kā dzīve iet garām. Mums daudz kas ir jauns, mācāmies,” bilst Guna. Abi saimnieki atzīst, ka neaizmirstams pārdzīvojums bijis pirmo teliņu – Karmenas, Cēzara un Stellas – dzimšana. Par katru ir savs stāsts. Tas noteikti tiks ierakstīts saimniecības vēsturē. Nākamgad jau atskries daudz vairāk Galoveju.