Vairāki pārgalvīgie atsaucās Priekuļu novada sporta dzīves koordinatora Jāņa Mičuļa piedāvājumam piedalīties “Slapjajā skrējienā pa Vaives upi.” Aizvadītajā sestdienā, kad saule priecēja ikvienu, arī visi 16 dalībnieki, skrienot septiņus kilometrus pa upīti, varēja izbaudīt gan azartu, gan veldzi karstajā dienā.

Skrējiens pa Vaives upi nav nekas jauns, bet šoreiz izaicinājums krietni nopietnāks. Ja iepriekšējos gados dalībnieki pa upi veica tikai nelielo posmu no Dārza ielas Priekuļos līdz slēpošanas – biatlona kompleksam kilometra garumā, šoreiz viņus gaidīja aptuveni septiņi kilometri līdz Vaives dzirnavām.

Jau rakstījām, ka sākotnēji J. Mičulis šajā dienā bija iecerējis atjaunot kādreiz tik populāro šķēršļu joslas pārvarēšanas šovu “Takeši pils”, sauktu arī par “Priekuļu ķešu”, taču pandēmijas ierobežojumi lika to pārcelt uz tālāku nākotni.

Dalībnieku pulks šoreiz gan neliels, bet jāņem vērā, ka tagad nedēļas nogalēs visur notiek daždažādi sporta pasākumi. Sestdien sacensības notika gan orientieristiem, gan biatlonistiem – slēpotājiem, kuri tradicionāli piedalās šajā skrējienā pa upi un parasti arī gūst uzvaras. J. Mičulis saka: “Šis ir laiks, kad visi steidz rīkot arī atceltās sacensības, tad nu mums bija jāspraucas šajā piedāvājumā.”.

Vērojot dalībniekus pēc pirmā kilometra, likās, ka dažs jau drīz pacels balto karogu, taču pasākuma rīkotājs norāda, ka visi tika veiksmīgi līdz galam: “Ātrākā skrējēja finiša laiks bija stunda un 10 minūtes. Tiesa, tā skriešana gan tāds nosacīta. Jā, līdz biatlona trasei Vaives upe vēl kaut cik skrienama, pat līdz caurtekai zem lielās šosejas, bet tālāk jau ūdens virs ceļgaliem vai augstāk, tur jau mazāk skriešanas, vairāk iešana vai brišana.”

Gatavošanās sacensībām prasījusi pašam rīkotājam iziet distanci, lai attīrītu upi no ūdenī iekritušajiem kokiem, lai dalībniekiem nav pārsteigumu, paklūpot aiz neredzama šķēršļa. J. Mičulis izjaucis divus bebru dambjus, bet viena dambja priekšā padevies. Tas bijis kādu pusotru metru augsts, tāpēc sapratis, ka šo šķērsli labāk apskriet.

“Lai arī no lielākajiem kokiem upi iztīrīju, šķēršļu netrūka,” saka J. Mičulis. “Pēc finiša dalībnieki atzina, ka neviens nav pat skaitījis, cik reižu nācies iegāzties ūdenī, jo straume necaurredzama un nevar zināt, kas apakšā, kur bedre, kur varbūt akmens. Un, ja pēkšņi bedre, tad ielido ūdenī, bet visi bija ļoti priecīgi par šo piedzīvojumu.”
Viena no dalībniecēm, Aiva Mellēna, “Druvai” atzina, ka šis bijis aizraujošs pasākums: “Fi­nišu sasniedzu sekmīgi, trasē gūti tikai daži nobrāzumi. Pieteicos, jo gribēju pamēģināt ko jaunu, un tas bija to vērts. Paldies Jānim Mičulim par iespēju ko tādu izjust, skriet tikai pa upi un pārvarēt dabas dotos šķēršļus.”

Jautāta, vai distancē neradās doma mest mieru un kāpt krastā, Aiva saka – nē, bijusi laba kompānija, ar ko parunāties pa ceļam uz finišu.

Viņa teic, ka būtu gatava tam arī nākamgad, un to finišā esot teikuši visi. J. Mičulis saka, ka viņš gatavs sarīkot, bet, ņemot vērā gaidāmās pārmaiņas saistībā ar paš­valdību reformu, neko solīt nevar, jo jaunajā novadā, iespējams, būs citas prioritātes.

Pirmais finišēja Elvis Jānelsiņš, aiz viņa – Roberts Mitenieks, trešais – Kristiāns Kokorēvičs. Bal­vas no Priekuļu novada pašvaldības saņēma visi finišējušie.