Ziņas

Sports

Izmantot orientieristes priekšrocības

Šoreiz otrā. Orientieriste Marta Jansona šī gada “Stipro skrējienā” izcīnīja otro vietu sieviešu konkurencē elites grupā.Foto: no interneta

Jau vairākus gadus maija sākumā kinopilsētiņā “Cinevilla” notiek “Stipro skrējiens”. Tajā dalībniekiem jāveic vairāku kilometru gara trase, kurā izvietoti vairāki desmiti mākslīgi veidoti un dabiski šķēršļi, tostarp vairāki ūdens šķēršļi, kas itin drīz pārtop par dubļu vannām. Sievietēm elites grupā šogad otro vietu izcīnīja cēsniece, orientieriste Marta Jansona, tikai vienu (!) sekundi zaudējot uzvarētājai madonietei Elīnai Kārkliņai.

Izturēt līdz galam

Marta Jansona neslēpj, ka joprojām ir rūgtums par šo vienu sekundi: “Nav gan ko vainot, pati vien vainīga. Neizpētīju finiša zonu, nezināju, cik tālu līdz tam, tāpēc īstajā brīdī nesāku kāpināt tempu, un tieši tur tās sekundes pietrūka.”

Šis nav viņas pirmais mēģinājums “Stipro skrējiena” šķēršļu joslas pārvarēšanā. Jau pērn startējusi komandu cīņās, šogad nolēmusi izmēģināt spēkus individuālajā distancē, jo pērn puiši bijuši pārāk lēni.

Vēlme startēt šajā pārbaudījumā radusies pēc veiksmīgas dalības “Slapjo skrējienā”, kas notika Priekuļos pa Vaives upi.

“Tur uzvarēju divus gadus pēc kārtas un sapratu, ka orientieristiem vieglāk veikt šādus šķēršļu skrējienus. To apliecina arī fakts, ka “Stipro skrējienā” trīs labākie vīriešu un sieviešu elitē bija orientieristi. Ceturtās vietas ieguvēja mums zaudēja aptuveni desmit minūtes. Tas nozīmē, ka mums ir lielas priekšrocības. Orientieristi sacensībās regulāri skrien pa mežu, kur segums nepārtraukti mainās, kur jābūt gatavam dažādiem pavērsieniem. Tas noder “Stirpo skrējienā”,” saka M. Jansona.

Distancē pavadījusi apmēram stundu, par grūtāko pārbaudījumu atzīst līšanu zem ūdens, ko nācies veikt trīs reizes. Aukstajā ūdenī aizsitusies elpa, ko nebija paredzējusi, un tas radījis zināmas problēmas. Tas bijis nepatīkami.

Televīzijā redzēts, ka distancē ir šķēršļi, kuros nākas meklēt citu palīdzību. Marta stāsta, ka vienīgā vieta, kur būtu vajadzīga palīdzība, ir “stikla siena”. Tur pa gludu virsmu nākas kāpt augšā, turoties tikai pie virves: “Tiem, kuri skrien pirmie, vieglāk, jo siena vēl nav slapja, tātad nav arī slidena. Elites grupas startēja pirmās, tad nāca masu starti, kuru dalībniekiem tur iet grūtāk, jo siena ir dubļaina, slapja, slidena. Tad noder palīdzīga roka.”

Uz jautājumu, vai kādā brīdī distancē nav iezagusies doma mest visu pie malas, Marta vaļsirdīgi saka: “Man visu laiku tā bija! Jo tajā dienā arī nejutos īsti labi fiziski, neskrējās tik viegli, kā gribētos. Tas bija papildu pārbaudījums – piespiest sevi neapstāties. Tobrīd bija grūti, bet nu jau esmu gatava nākamgad atkal skriet.

Neteikšu, ka ir milzīgs gandarījums par paveikto, man tās vienkārši bija kārtējās sacensības. Varbūt nedaudz ar odziņu. Manuprāt, īstie uzvarētāji ir tie, kuri necīnās par augstām vietām, bet cīnās ar sevi. Līderi visu veic stundā, bet ir dalībnieki, kas distancē pavada divas stundas un vēl vairāk, cīnoties ar šķēršļiem, aukstumu. Tas ir īsts pārbaudījums!”

Galvā skan dziesmas

Taču īstā M. Jansonas aizraušanās ir orientēšanās sports, kur savākts daudz godalgu, veiksmīgi startējot dažāda līmeņa Latvijas sacensībās. Jaunā sezona jau rit pilnu sparu, paspēts startēt gan Latvijā, gan ārzemēs.

Šajā sporta veidā ievesta jau astoņu gadu vecumā, kad neko no tā nesapratusi.

“Bērniem jau viegli, viņu distances ir marķētas, kartē var neskatīties, turies tik pie lentas, kas ved

no viena kontrolpunkta uz nākamo. Atceros, ka vienreiz ar māsīcu skrējām, vienā vietā lenta bija pārrauta, nezinājām, kur esam, kur doties tālāk. No kartes toreiz vēl neko nesapratām. Taču, gadiem ejot, ielauzījos gan kartes lasīšanā, gan citās orientēšanās sporta iemaņās, un tagad tas kļuvis par dzīvesveidu, daru to ar prieku. Jā, varbūt nācies šo to palaist garām, jo jābrauc uz sacensībām, bet daudz arī iegūstu,” atzīst Marta.

Var likties, ka šis tāds vienkāršs sporta veids, vienreiz iemācies saprast karti, pazīt kompasu, redzēt dabu, bet viss ir daudz sarežģītāk. It īpaši, ja ir vēlme startēt augstā līmenī. Ziemas periods paiet skriešanas treniņos, vācot bāzi jaunajai sezonai. Arī

kartes lasīšana jātrenē, citas iemaņas. Marta par savu vājo posmu atzīst koncentrēšanās spējas, ko ne vienmēr izdodas panākt: “Kad skrienu pa mežu, galvā skan dziesmas vai aizdomājos par ko citu, un tad seko kļūdas. Arī man reizēm gadās mežā apjukt, kad it kā nesaprotu, kur atrodos. Tas tāpēc, ka aizdomājos par kaut ko citu un vairs nesekoju kartei. Jātrenē koncentrēšanās spējas, lai nekas cits distancē netraucētu un varētu sekot līdzi visam, kam jāseko. Tiesa, tās kļūdas gadās tikai Latvijā, ārzemēs cenšos pirms starta ļoti sakoncentrēties.”

Labākās sēņu vietas

Zināmais teiciens – labāk pirmais ciemā nekā pēdējais pilsētā – sportā īsti nav vietā, jo, vāroties tikai savā katlā, nevar zināt patiesos spēku samērus. Tos vislabāk parāda starti starptautiskās sacensībās. Arī M. Jansona to izbaudījusi vairākkārt: “Latvijā manā vecuma grupā esam trīs vadošās – es, Sandra Grosberga un Līga Valdmane. Latvijas mačos esam labākās, bet ārzemēs tik labi neiet. Maijā notikušajās stafešu sacensībās Zviedrijā pēc pašu vērtējuma noskrējām ļoti labi, bet palikām tikai 87.vietā. Mierinājumam var teikt, ka 800 komandu konkurencē, bet tomēr 87.

Viens no izskaidrojumiem, ka neesam pieradušas pie Zviedrijas apvidus, tur ir kalnains, klinšains reljefs, akmeņaināks segums, arī citādāka karte. Ja gribētu labāk startēt Zviedrijā, tur arī vajadzētu trenēties.”

Latvijā par grūtāko apvidu viņa min tepat netālu esošos Brantus, kur ļoti zaļš apvidus, aizaudzis, purvains. Arī Sigulda nav viegla, tur daudz kalnu.

Latvijā ir daudz orientēšanās seriālu, taču Marta par labāko sauc “Meridiānu”. Ne tikai tāpēc, ka tas ir vistuvākais, un ne tāpēc, ka ir daudzkārtēja tā uzvarētāja. “Meridiānam” katrā posmā ir atšķirīgas kartes, arī meži ir dažādi. Salīdzinot ar Pierīgu, tie skraji, labi pārredzami meži, tur vairāk uzsvars uz skriešanu, nevis orientēšanos.

Saka, ka orientēšanās ir jauks sporta veids, visu laiku dabā, tāpēc pajautāju, vai sacensībās skrienot dabu vispār pamana. Kā tā mainās, varbūt var iegaumēt labākās ogu, sēņu vietas. Marta smejot atbild, ka “Meridiānā” to varētu atļauties, bet lielās sacensībās nē, tur ir tikai karte un distance.

Ja izmēģināts “Stipro skrējiens”, varbūt vērts pamēģināt spēkus arī rogainingā. Tā pati orientēšanās vien ir, tikai krietni ilgākā laika posmā un daudz garākā distancē. Kā zināms, klasiskais rogainigs ir 24 stundu garumā, kura laikā veic 100 un vairāk kilometrus.

Marta gan atzīst, ka viņas vecumam tas neesot ieteicams: “To parasti dara ap gadiem 40, kad orientierista karjera jau noslēgusies. Nezinu, kāds tam izskaidrojums, bet zinātāji saka, ka labāk ar šo 24 stundu orientēšanos jaunības gados nenodarboties.”

Jānis Gabrāns