Ziņas

Sabiedrība

Izbauda Latvijas vasaru

Glabā piemiņai. Dzintra Slišāne vasarās strādāja latviešu vasaras skolā Garezerā Amerikā. Par tām vasarām atgādina arī skolotājas identifikācijas kartes.Foto: Sarmīte Feldmane

“Vasara ir brīnišķīga, bet tāda dīvaina. Nav nekur jāiet, nekas it kā nav jādara. Sesto reizi izravēju dārzu. Bet kaut kā pietrūkst,” saka Dzintra Slišāne. Viņa mājās izbauda skolotājas divu mēnešu atvaļinājumu.

Kopš 1998.gada ik vasaru pirms Jāņiem Dzintra devās uz Ameriku. “Ņuhemšīrā kopā ar radiem svinējām kārtīgus Jāņus, ar siera siešanu, aplīgošanu. Togad strādāju latviešu vasaras skolā Garezerā,” stāsta Dzintra.

Viss sācies gluži nejauši. Dzintras mātes māsa dzīvo Amerikā, māsīcas bērni mācījās Garezerā, un tur vajadzēja audzinātāju. “Kad pirmoreiz aizbraucu, jutos kā lielu koku mežā, kur viss svešs. Arī bērni citādi, mācīju valodu sagatavošanas skolas audzēkņiem pirms vidusskolas. Nebija viegli, bet piedzīvojums visam mūžam un arī pieredze. Tas bija rūdījums,” pastāsta raunēniete.

Šī ir pirmā vasara, kad viņa neaizbrauca uz Ameriku, pareizāk – to noteica apstākļu sakritība. Vienu vasaru viņa turp devās pat ar salauztu roku. Nometnē viņa strādāja par skolotāju, audzinātāju, palīgskolotāju.

“Nometne atrodas mežā, apkārt latviešu mājas. Tā ir latviskuma sala Amerikā. Ja esi latvietis, 14 līdz 18 gadus vecs, tev jāiet uz Garezeru,” atgādina Dzintra. Kā audzinātājai viņai bija bērni jāpieskata. “Ja radās kāda problēma, jebkurā brīdī viņiem biju sasniedzama. Esmu mācījusi latviešu valodu, arī kā mazgāt istabu, slaucīt grīdu, sakārtot drēbes. Diena sākās ar rīta lūgšanu, tad bērni četras stundas mācījās latviešu valodu, literatūru, Latvijas vēsturi, ģeogrāfiju, bija koris, deju kolektīvi, ansambļi, vēl sporta nodarbības. Futbolu mācīja pazīstamais Alberts Legzdiņš no “Čikāgas piecīšiem”, kas ir viņa sirdslieta. Vakarā jāpilda mājasdarbi. Visa diena ir nodarbību pilna,” nometnes režīmu atklāj Dzintra un piebilst, ka vidusskolas mācības ilgst sešas nedēļas, katrai klasei beigās pārbaudījumi, eksāmeni. Noslēguma klasei ir skolas gala pārbaudījums, uz kuru nāk tautastērpos. “Garezers ir sirdī, tas ir sapņu ezers, kopības sajūta. Jauniešiem, stājoties augstskolā, ir papildu punkti, ka prot vēl kādu valodu, kultūru. Apbrīnoju, kā viņi Amerikā saglabājuši latviešu valodu, vecvecāki to māca mazbērniem. Daudzi mani bijušie audzēkņi ne tikai bijuši Latvijā, bet arī Raunā un Cēsīs,” domās dalās skolotāja un atzīst, ka visi bērni bijuši mīļi, daudzi aizvien raksta vēstules, stāsta, kā klājas. Dzintra atzīst, ka Amerikā mācībās bērni ir patstāvīgāki, skolotāja nestaigā pa klasi, nepalīdz.

Garezerā piedzīvojumu bijis daudz. “Daba interesanta – apkārt mežs, gravas. Gatavojām cukurūdeni, barojām kolibri un vērojām, kā tas ar garo knābi kāri dzer. Kādu vakaru dežurēju, stāvēju ārā, skatījos – neredzēts zvērs. Jau bailēs gribēju kliegt, kad Alberts Legzdiņš uzsita uz pleca, ka tas ir čipmanks un nevajag kliegt, lai neizbiedē bērnus. Kopā strādājām komanda, kura apvienoja cilvēkus ar dažādām interesēm un pieredzi. Katru vasaru lielākā daļa pedagogu mainījās. No Latvijas parasti kādi trīs,” pastāsta Dzintra un piebilst, ka visgrūtākais brīdis nometnē bijusi šķiršanās. Viņa strādājusi arī nometnē Katskiļos netālu no Vašingtonas, bet tā bija atpūtas nometne.

Raunēniete arī piedalījusies trijos latviešu Dziesmu svētkos Milvokos, Čikāgā un Indianapolē. Dziesmu svētku laikā bērni ir vecāku ziņā. “Vecāki īrēja viesnīcas, gādāja, lai bērniem viss būtu. Garezerā kori un deju kolektīvi repertuāru sagatavoja, pirms koncerta bija kārtīgs mēģinājums, tad svētku koncerts. Deju kolektīvā kopā dejo vecvecāki un mazbērni, vairākas paaudzes. Tas ir prieks dejotājiem un skatītājiem. Visi tautastērpos, laimīgi,” atmiņās kavējas Dzintra.

Parasti Dzintra mājās atgriezās augusta otrā pusē, lai jau nākamajā dienā ietu uz darbu vidusskolā, kur viņa ir pirmsskolas skolotāja. “Tās ir vasaras, kas paliks atmiņā. Satiku daudzus brīnišķīgus cilvēkus. Varu braukt Amerikā uz ikvienu vietu, visur ir pazīstamie,” bilst Garezera skolotāja.

Dzintra nebeidz priecāties par vasaru mājās. “Cik daudz aveņu! Pirmoreiz ogās gāju ar mazu spainīti, ar katru nākamo reizi ņēmu aizvien lielāku. Varu vasarā izgulēties, iet ogot, varu pabaudīt Latviju, dažādus pasākumus,” priecīgi stāsta raunēniete un piebilst, ka iepriekšējos gados dārzu sasējusi, reizi izravējusi un atgriezusies, lai novāktu ražu. Māja atstāta vīra Arņa ziņā, jo dažu vasaru arī dēls un meita bijuši prom. Dažreiz gan dēls Dzintrai uz Ameriku sūtījis bildes, kā dobēs zied lilijas.

“Braukšu ciemos pie mazdēla uz Īriju, kurš pagājušomēnes piedzima. Mazmeitai jau četri gadi. Kad viņa piedzima, biju Amerikā, sēdēju pie datora un raudāju, pienāca direktore – kas noticis. “Mazmeita piedzima,” caur šņukstiem pateicu. “Raudi tālāk, tā jau laime,” viņa tikai pasmaidīja. Es patiešām baudu Latvijas vasaru,” domās dalās Dzintra Slišāne. Un šodienas ieceres savijas kopā ar atmiņām. Kāda būs nākamā vasara, rādīs laiks.