Sirsnība, cieņa, smiekli, prieki, bet pāri visam mīlestība valda Meirānu ģimenes mājās. “Ikdiena nav viegla, bet ir skaista,” atklāj septiņu bērnu mamma Kristīne Meirāne no Cēsīm.

Kristīnes un Kaspara ģimenē aug septiņi bērni. Jaunākajai atvasītei Matīsam ir tikai četri mēneši, bet vecākā meita Diāna ir 21 gadu veca. Ģimenē aug arī divus gadus vecais Miķelis, četrgadīgais Mārtiņš, 12 gadus vecā Sintija, Edgars, kuram ir 15 gadi, un 19 gadus vecais Kristaps.

Mamma Kristīne stāsta, ka augusi daudzbērnu ģimenē un vienmēr zinājusi, ka arī pašai reiz būs liela ģimene. “Man ļoti patīk bērni. Viņi sniedz neizsakāmu laimi un prieku. Bērni ir pieraduši samīļoties, mēs viens otram novēlam jauku dienu. Tāpat viens otram stāstām, kā pagājusi diena, kas interesants noticis. Runājam arī par to, kas mūs satrauc vai apbēdina. Mēs viens par otru uztraucamies un zinām, ka varam cits uz citu paļauties – tā ir ģimenes vērtība,” pārliecināta Kristīne, kura neslēpj arī grūtības: “Domāju, sabiedrība vēl nav pieradusi pie daudzbērnu ģimenēm. Valda stereotips, ka ģimenes, kurās aug vairāki bērni, ir sociāli nelabvēlīgas. Mani nekad nav uztraucis tas, ko domā citi, tādēļ arī nebaidījos no kuplas ģimenes veidošanas. Skumji ir tad, ja šādi uzskati skar bērnus. Reizēm viņiem skolasbiedri saka – jūs esat daudzbērnu ģimene un nevarat neko atļauties. Gribētu šos mītus lauzt. Jā, iespējams, mums vairāk jāplāno savas finanses un tas, kādām vajadzībām naudiņu tērēsim. Taču maniem bērniem viss nepieciešamais tiek sagādāts, nekā netrūkst.”

Kristīne uzskata, ka liela loma ir tam, kā bērni tiek audzināti. Viņasprāt, ar bērniem jārunā kā ar līdzvērtīgiem par visu, kas svarīgs. Jāizskaidro, kādēļ un ko ģimene var vai nevar atļauties. “Mācu bērniem, ka ne visu vienmēr iespējams saņemt. Labāk, lai dzīvē sākumā ir grūtāk un pēc tam pats spēj visu sasniegt, nevis bērnībā dabū visu, ko grib. Nekad nevar zināt, kā kuram cilvēkam dzīve pavērsīsies. Grūtāk pierast pie sliktākiem apstākļiem, nevis otrādi. Mēs nedzīvojam īpašā pārticībā, bet neesam arī trūcīgi. Bērniem gādājam dāvanas, dodamies izklaidēties, bērni redz visu, kas notiek apkārt,” stāsta septiņu bērnu mamma.
Dzīvoklis, kurā dzīvo lielā ģimene, nav plašs, bet Kristīne stāsta, ka sadzīvot neesot grūti. Visi viens pie otra pieraduši. Rindas uz dušu koordinē mamma, arī katli un pannas esot sagādāti pietiekami lieli, lai varētu pagatavot maltīti visiem. Skolā uzdotie mājas darbi netiek pārbaudīti, vecāki bērniem uzticoties. “Vecākā meita mani pie tā pieradināja, viņa bija ļoti patstāvīga. Tādi kļuvuši arī pārējie bērni. Viņi zina, ka mājas darbi pašiem jāizpilda. Bet, protams, ja kādam nepieciešama palīdzība, vienmēr palīdzu,” stāsta Kristīne.

Bērni ir izpalīdzīgi, labprāt iesaistās ikdienas darbos. Vecākie bērni ik pa laikam jaunākos aizved uz kādu pasākumu, ekskursijās. Tētis Kaspars strādā Vācijā, viņš mājās uz nedēļu ir ik pēc trīs mēnešiem. “Šāds ritms mūsu ģimenē ir jau divus gadus. Sākumā bija ļoti grūti, bet nu lielākie bērni paši piedāvā palīdzību – gan mājas darbus paveikt, gan jaunākos bērnus pieskatīt. Kad tētis ir mājās, tie ir lieli svētki. Bērni pēc tēta ir ļoti sailgojušies un viņu ļoti gaida,” tā Kristīne.

Arī Kaspars nenoliedz, ka ir grūti būt prom no mājām tik ilgu laiku: “Kad sākās šāds darba ritms, baidījos, ka, atbraucot mājās, mazākie bērni mani pat nepazīs. Viens pēc otra ilgojamies, nedēļa, ko pavadu mājās, ir ļoti īss laiks, paskrien nemanot. Novērtēju, ka ir iespēja sazināties ar video zvanu palīdzību. Kad esmu prom, varu redzēt bērnus un sievu, viņi var redzēt mani.”

Piecpadsmit gadu vecais Edgars priecājas, ka viņam ir brāļi un māsas, ar kuriem kopā tiek pavadīts daudz laika: “Zinu, vairāki vienaudži ir vienīgie bērni ģimenē. Dažkārt domāju, kā tas ir, vai viņiem mājās nav garlaicīgi? Man ļoti patīk, ka man ir vairāki brāļi un māsas – gan jaunāki, gan vecāki. Ir, kam pajautāt padomus. Mums mājās vienmēr ir rosība un kustība, ir interesanti. Kad nepieciešams, cenšos palīdzēt mammai. Grūtāk ir tad, kad tēta nav mājās.”

Edgars mācās breika dejas. Savulaik pats iemācījies kāršu trikus, vienu demonstrēja arī “Druvai”. Arī pārējie bērni apmeklē dažādus ārpus skolas pulciņus. Septiņu bērnu mamma ir pārliecināta, ka tas bērniem palīdz saprast, kas tieši interesē, tiek attīstītas dažādas prasmes un iemaņas.

Kristīne stāsta, cik ļoti atšķirīgi var būt vienas ģimenes bērni: “Katram raksturs ir citāds, katram ir savas vēlmes un intereses. Jāpiemin arī, ka mūsdienu bērni aug daudz drosmīgāki nekā mūsu paaudze. Šodienas bērniem ir savs viedoklis, ja viņiem kas nepatīk, tas tiek demonstrēts un pateikts.”

Visi septiņi ģimenes bērni dzimuši Cēsīs. Seši nāca pasaulē Cēsu klīnikā, bet, kad juta, ka drīz būs klāt pastarītis, Kristīne devās uz Valmieru, Vidzemes slimnīcu, bet arī Matīss gribēja piedzimt Cēsīs, un tā arī notika – jaunākais bērns piedzima neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīnā pie Cēsu pilsētas robežas.

Kristīne un Kaspars ir pārliecināti, ka visi bērni izaugs par labiem un godprātīgiem cilvēkiem. “Mēs mācām bērniem būt pieklājīgiem, rūpēties citam par citu un prast uzvesties sabiedrībā. Bērni ir tie, kuri paliks pēc mums, abi ar vīru jau tagad esam lepni un gandarīti par to, kādi aug mūsu bērni,” atklāj septiņu bērnu mamma Kristīne Meirāne.