Ziņas

Sabiedrība

Informatīvais karš notiek. Kā saprast, kas ir kas

Kam ticēt, kam nē? Ilustratīvs attēls.Foto: publicitātes

Tikties ar NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktoru Jāni Sārtu reģionālajiem medijiem bija iespēja Eiropas Parlamenta Informācijas biroja rīkotajā informatīvajā dienā. Viņš pastāstīja, ka centra uzdevums ir, pētot informācijas vidi, notiekošo tajā, radīt metodoloģiju, kā tikt galā ar dažādām problēmām informācijas vidē, ar propagandu, tās radītiem efektiem. Tiek pētīts, kas notiek šajā vidē, lai saprastu, kādu mērķu dēļ tas notiek, kādu ietekmi mēģina panākt ar publiskajā telpā redzamajām ziņām. Aktīvi tiek pētīta arī virtuālā vide, interneta troļļu darbība, robotizēto tīklu aktivizēšanās sociālajos medijos.

Graut vērtību sistēmu

Centra direktors labprāt dalījās vērtējumos par notiekošo informatīvajā laukā:
– Ja domājam, ko nozīmē konflikts vai krīze, tas ir mēģinājums panākt, lai otras puses uzvedības modelis mainītos tā, kā tu vēlies. Agrāk vienmēr tas tika panākts ar brutālu spēku, mūsdienās to iespējams panākt daudz rafinētāk, jo daudz labāk saprotam cilvēku, viņa uzvedību, motivāciju, saprotam, kā notiek mijiedarbība sabiedrībā. Vairs nav robežu valstiskā līmenī, jo plaši tiek izmantots internets.

Ja raksturojam Krievijas taktiku, tās pamata uzsvars ir mēģinājums graut vērtību sistēmu, jo vērtības ir tās, kas veido nāciju. Ja ir vēlme sašķelt sabiedrību, jārada neticība šīm vērtībām, identitātei, tad šāda sabiedrība ir viegli ievainojama. Tiek izmantota ievainojamība – minoritātes, migrācija, sociālā nevienlīdzība, korupcija, kas ir reālas problēmas sabiedrībā, dažādās valstīs, dažādos līmeņos. Tā vietā, lai sabiedrībā notiktu debates un beigās nonāktu pie kopīgi pieņemama rezultāta, tiek pieslēgta propagandas mašinērija, kurā ietilpst mediji Krievijā, to atzari Latvijā, nevalstiskās organizācijas, kas saņem finansējumu no Krievijas un mēģina ietekmēt šo diskusiju, lai tā nenovestu pie vienojoša rezultāta, bet lai saglabātos šķelšanās. Ir ļoti grūti atšķirt, kurā brīdī tās ir leģitīmas debates, kurā – kāda mēģinājums šo problēmu ekspluatēt.

Informatīvā migla

Nākamā metode – informatīvās miglas radīšana. Tā ir metode, kurā tiek radīts maksimāli daudz dažādu konspirācijas teoriju, ko saucu par blēņu stāstiem. Vai tas ir stāsts par krustā sistu puisīti Ukrainā, izvarotu 13 gadīgu meiteni Berlīnē, vai cits līdzīgs stāsts. To pamatdoma nav panākt, lai cilvēki noticētu, bet galvenais – radīt šaubas par visu. Bet mirklī, kad ir šaubas par visu, notiek tas, kas gadās, nonākot miglā, mēs apstājamies, jo zudusi orientieru sistēma.

Labs piemērs ir notriektā Malaizijas lidmašīna. Fakti liecina, ka to notrieca ar Krievijas raķeti “BUK”, to izdarīja komanda, kas nāca no Krievijas. Normāli tiktu uzskatīts, ka valsts, kam tas gadījās, jo domāju, ka tas tā tiešām nebija plānots, izveidotu savu versiju, kāpēc tā notika. Taču tā vietā tika palaisti kādi 20 – 30 dažādi stāsti, pat pavisam nereāli, savstarpēji pretrunīgi. Mērķis bija dezorientācija, lai neticētu nekam, lai tiktu apšaubīta arī patiesā “BUK” versija. Tā ir iespēja dažādos veidos ekspluatēt situāciju.

Mūsu pētījumi rāda, ka šīs lielās mediju operācijas tiek centralizēti vadītas no pašas augšas. Taču nav jāskatās tikai uz lielajiem medijiem, bet arī uz sociālajiem medijiem, uz to, kā visi savstarpēji saspēlējas, lai panāktu nepieciešamo efektu.

Metode, ko pielieto Krievija, patiesībā nav nemaz tik laba, jo viņi iedzen sevi arvien vairāk stūrī. Varbūt ir kādi taktiskie efekti, bet stratēģiski problēma tikai padziļinās. Man tā ir nedaudz mistērija, cik lielā mērā viņi tic tam, ko saka? Pastāv iespēja, ka tā arī ir, un viņi tic, ka Rietumi grib viņu valsti sagraut. Mēs saprotam, ka tās ir muļķības un Rietumi ar viņiem labāk veidotu biznesu. Tad domāju, vai viņi tiešām ir tik neracionāli? Patiesībā pagaidām te vairāk ir jautājumu nekā atbilžu.

Kur meli, kur ne

Lai atšķirtu, kur meli, kur ne, vispirms jāsaprot, ka notiek informatīvais karš, un tieši ar šo atziņu jāsāk vērtēt informāciju. Ka ir ne tikai cilvēki, kuri pauž viedokļus, bet lielie spēlētāji, kuri mērķtiecīgi, ar dažādu instrumentu palīdzību cenšas panākt vēlamos efektus.

Svarīgi spēt pašam pārbaudīt, paļauties uz informācijas avotiem. Ja kāds kaut ko nereālu apgalvo, ir taču iespējas pārbaudīt, vai arī citi avoti par to ziņo, vai kāda amatpersona par to izteikusies. Treškārt, spēt pašam vērtēt, jo lielākais propagandas ienaidnieks ir gudrība.

Protams, tas nav viegli, jo virtuālajā vidē ir tik daudz informācijas, tik daudz šķietamu faktu, ka cilvēks ieslēdzas informācijas burbulī un neko vairs neuztver. Tikai to, kas viņu emocionāli uzrunā atbilstoši viņa priekšstatu sistēmai, viņš uztver par patiesību.

Jāsaprot, ka uzmanības apjoms, ko cilvēks velta kaut kam, kas nav viņa tiešā, dziļā interese, ir īss. Cilvēks izlasa, nošausminās, pāriet uz nākamo materiālu, portālu, bet emocionālā sajūta par konkrēto tēmu paliek, lai kāds citur apgalvotu pretējo. Šādi ir ļoti viegli manipulēt.

Dzīvojam post faktu sabiedrībā, kurā paši esam radījuši sistēmu, ka visi fakti pieejami, bet šī informācijas kakofonija novedusi pie pretējā efekta. Cilvēks tāpēc, ka pieejami tik daudzi fakti, nevis cenšas nonākt pie izsvērta viedokļa, bet ieiet savā aliņā un paņem tikai vienu. Lielai daļai sabiedrības racionālais spriedums vairs nav būtisks, viņi pieņem to, kas emocionāli uzrunā. Tostarp iebiedēšanu, kas vienmēr ir efektīva. To taču zina visi vecāki, ka kādreiz der bērnu pabiedēt, ja neklausa. Šī metode nekur tālu nav aizgājusi, tikai tā tiek piemērota citos apstākļos.

Dzīvojam informācijas laikmetā, tas mūs apņems arvien vairāk, tāpēc no skolas pirmajiem gadiem jāsāk mācīt bērnus, jauniešus, kā visā orientēties. Izglītības sistēmai jāsāk adaptēties pie tām realitātēm, kas ir apkārt.