Ziņas

Sabiedrība

Ik diena kā piedzīvojums

Gaiši un rosinoši. Veikala "Narvesen" franšīzes ņēmēja Dace Miķelsone (no kreisās) kopā ar pārdevēju Selenu Pepinu laipni gaida apmeklētājus.Foto: Māris Buholcs

Pagājuši jau gandrīz pieci mēneši, kopš atvērta rekonstruētā Cēsu dzelzceļa stacija. Tieši tikpat ilgu laiku tajā strādā “Narvesen” jaunā koncepta veikals, ko vada franšīzes ņēmēja Dace Miķelsone no Siguldas.

Šis ir viņas pirmais bizness, lai gan uz to gājusi ilgu laiku, meklējot iespējas, apgūstot zināšanas. Ceļā uz to iegūts bakalaura grāds biznesa vadībā. Viņa stāsta, ka visu laiku mudinājusi vēlme darboties, uzzināt kaut ko jaunu, apgūt vēl neapartus laukus.

“Tas ir īsts dzinulis uz priekšu,” uzsver D. Miķelsone. “Internetā izlasīju kāda franšīzes ņēmēja pieredzi, tas mani ieinteresēja. Tajā pašā dienā atvēru “Narvesen” mājaslapu un pamanīju, ka viņi meklē franšīzes ņēmēju Cēsīs. Nolēmu, kāpēc ne Cēsis? Šurp no Siguldas vieglāk atbraukt nekā uz Rīgu. Pieteicos, un, lūk, strādāju! Jau sen gribēju darīt kaut ko sev, bet līdz šim nebija sanācis.”

Šīs nedēļas apspriestākais televīzijas raidījums nenoliedzami ir “Aizliegtais paņēmiens”, kurā uzskatāmi parādīja, cik “viegli” jaunajam uzņēmējam uzsākt biznesu. Labi, visu nevar salīdzināt pēc vienas pilsētas, bet pamats jau paliek, un instances, kuru atļaujas nepieciešamas, jāiziet. Arī D. Miķelsone atzīst, ka process nav bijis viegls un vienkāršs: “Tagad varu teikt, ka tikt caur papīru kalniem ir vienkāršākais, lai gan arī tas nav nekas viegls. Nācās krietni pacīnīties. Grūtākie ir pirmie trīs mēneši reālajā darbā, kad visu vajag saprast, apjēgt, uzzināt, izdarīt.”

Uzņēmēja norāda, lai cik smalku biznesa plānu izstrādātu, tajā visu paredzēt nebūs iespējams: “Sākumā katra diena ir kā jauns piedzīvojums. Nāc uz darbu un domā, kas šodien būs jauns un interesants.”

Pasaulē franšīze tiek uzskatīta par daudz drošāku biznesa formu, salīdzinot ar mazo un vidējo uzņēmumu darbību. Arī D. Miķelsone, argumentējot savu izvēli, norāda uz vairākiem plusiem. Pirmkārt, vieglāk sākt, ja ir pamats, uz kura balstīties. Protams, kā jau franšīzē, ir standarti, kas jāievēro, bet katrā biznesā ir noteiktas lietas, kas jāņem vērā. Otrkārt, franšīze dod vārdu, jo “Narvesen” tomēr ir labi pazīstams zīmols, un nav jāstāsta, kas tas tāds. “Protams, mūsu uzdevums ir latiņu noturēt, bet, ja ir vēlme strādāt, tas nav sarežģīti,” piebilst uzņēmēja.

Ikdienā veikalā iegriežas galvenokārt tie, kuri nāk uz staciju pirkt biļetes, gaidīt autobusu, vilcienu. Uzņēmēja izsaka iespēju, ka lielais vairums cēsnieku joprojām nezina, ka Cēsīs ir “Narvesen” veikals un ka tas atrodas stacijā. Ja citviet mēdz teikt, ka vasarā ir lielāks apmeklētāju pieplūdums, D. Miķelsone norāda uz citiem aspektiem: “Vasarā liela daļa cilvēku aizbraukuši, ir atvaļinājumi, skolās brīvlaiks. Arī laiks silts, cilvēki grib uzturēties ārā. Aukstajā laikā cilvēki nāk siltās telpās, kur gaida autobusu un sēžot var paņemt kafiju, kaut ko garšīgu ieēst, nopirkt kaut ko lasāmu, lai gaidīšana paiet ātrāk. Klienti ir patīkami pārsteigti par plašo žurnālu piedāvājumu, kāda Cēsīs citviet nav. Apmeklētāji novērtē, ka ir gaišas, plašas telpas, arī to, ka te var uzlādēt mobilās ierīces.”

Pirmo mēnešu laikā jau nedaudz iepazītas apmeklētāju vēlmes. No rītiem ienāk steidzīgie, lai pirms braukšanas uz darbu paņemtu kafiju, kādu rīta našķi. Pēc skolas iegriežas skolēni.

“Lai arī pagājis pavisam maz laika, nepilni pieci mēneši, šobrīd jau pieredze ir lielāka nekā sākumā. Esmu sapratusi, ka visam jāiziet cauri, viss jādara pašai, manā vietā neviens cits to nepaveiks. Tas liek mācīties, saprast cilvēkus. Protams, nevar teikt, ka visu zinu, bet vispārējs priekšstats ir radies. Pieredze vairojas ar katru dienu.”

Sava biznesa sākšana būtu labs pārbaudījums ikvienam, lai saprastu, ko nozīmē uzņemties atbildību. Ir viegli astoņos aiziet uz darbu un piecos doties mājās, ne par ko vairāk nedomājot, bet uzņēmējam pēc darba vēl jāsēž, jārēķina, darbs arī sestdienās un svētdienās. Kopā ar D. Miķelsoni strādā vēl divas darbinieces, viņa stāsta, ka darbinieku meklējumi nav viegls uzdevums, gājis visādi: “Mani reizēm pārsteidz, ka cilvēki saka – nav darba. Darbs ir, tikai vajag gribēšanu strādāt. Diemžēl daudziem liekas, ka viņš atnāks, pasēdēs un par to saņems algu, bet tā nenotiek. Man paveicies ar darbiniecēm, tās ir cēsnieces, uz kurām var paļauties, kurām ir godaprāts un vēlme strādāt.”

Savs bizness paņem daudz, taču jāatrod laiks arī ģimenei, kurā aug trīs bērni. Uzņēmēja neslēpj, ka visu nav viegli savienot un tieši ģimenei bieži tiekot atrauts vairāk: “Pirmie mēneši tiešām bija grūti, bet paldies ģimenei, kas jau iepriekš tika sagatavota, kopā esam izturējuši. Pilnībā varu paļauties uz vīru, ka viss būs labākajā kārtībā. Ja grib, visu var savienot un paveikt.”

Pēc nostrādātajiem mēnešiem D. Miķelsone norāda, ka neesot vīlusies izvēlē: “Man patīk darbs ar cilvēkiem, patīk parunāties, uzklausīt. Vienmēr patīkami dzirdēt pozitīvas atsauksmes, noderīgi uzklausīt arī argumentētu kritiku, tas dod stimulu turpināt.”


Franšīze kā komercdarījumu veids aizsākās ASV 19.gadsimta otrajā pusē, bet kā pirmo “īsto” biznesa nomu min šujmašīnu ražošanas uzņēmumu “Singer Sewing Machine Company”, kas savu izstrādājumu mazumtirgotājiem pieprasīja atlīdzību par ekskluzīvām tiesībām pārdot produkciju un apkalpot pircējus katram no viņiem ierādītajā valsts teritorijā.

Šobrīd franšīze kļuvusi par visnozīmīgāko jauno biznesa organizēšanas veidu, un pasaulē ir vairāk nekā pusmiljards franšīzes uzņēmumu, kas strādā sešdesmit dažādās nozarēs.