Ziņas

Redzeslokā

Igauņi komandē parādi uz robežas

Robežpilsētas Valkas laikraksta “Ziemeļlatvija” žurnāliste Inga Karpova telefona sarunā pastāsta par ikdienu, kad starp Latviju un Igauniju atjaunota robežkontrole. Laiks, kad Valka un Valga varēja elpot kā viena, ir zudis. Igauņu robežsardze rūpīgi seko, vai atļauja, kas cilvēkam dota, lai Valgā sasniegtu kādu konkrētu adresi, tiek ievērota.

– Kā tas ietekmē ikdienu?
– Tikko veicām Valkas iedzīvotāju aptauju par to, kā šajā laikā ikdienā pietrūkst. Atbildēs visvairāk – pietrūkst iepirkšanās Valgā. Vakar ar foto kameru gāju bildēt pilsētu un sēri skatījos pāri robežai, redzot Valgas pusē iecienītos veikaliņus, uz kuriem pēc darba mēdzām aiziet. Protams, bez igauņu laša un foreles var dzīvot.
– Daudziem latviešiem ir kādas saistības Valgā, jo radinieki dzīvo vienā vai otrā robežas pilsētā?
-Tā ir! Manai draudzenei dēls ar ģimeni ir Valgas pusē. Valkas novada pašvaldībā viņa kārtoja atļauju tikšanai uz Valgu. Sākumā atļaujas saņēma tikai tie, kuriem Valgā darbs. Atļauju nedabūja tie, kuri brauca uz darbu Otepē , Elvā vai Tartu. Kad atklājās, cik daudziem tomēr tās vajag, Igaunija sāka izsniegt atļaujas iebraukšanai. Igaunija pirmā aizslēdza robežu un komandēja parādi uz abu valstu robežas, taču nemitīgi bija spiesta mainīt robežas šķērsošanas noteikumus, lai cilvēki no abām pilsētām varētu dzīvot un strādāt. Ierobežojums pārvietoties arī parādīja, cik daudzi strādā Valkā, bet dzīvo Valgā. Arī viņiem vajadzēja tikt pie atļaujām. Valgā dzīvo ģimenes, kuras ved bērnu uz bērnudārzu Valkā.
– Ko par to sacīja cilvēki?
– Valstis varēja aizslēgt savas ārē­jās robežas, bet nesašķelt ar robežu Valku un Valgu. Bija pienācis brīdis, lai abās pusēs saprastu, ka tiešām dzīvojam vienā pilsētā Valka- Valga. Bet Valga nu ir norobežota tā, it kā Igaunija ve­­­co Berlīnes mūri būtu pārcēlusi šurp, ir atņemta daļa pilsētas dzīves.
– Vai tiešām pilsētas šķir mūra bloki?
– Nē, bet ir metāla režģu žogs, robežu var šķērsot tikai divās vietās caur robežpunktiem Semi­nāru ielā un Rūjienas ielā-, tur gaida igauņu robežsargi un policisti, sargā arī Latvijas robežsargi un zemessargi. Brīvdienās ik pa laikam palidinās arī igauņu helikopters, uzraugot zaļo robežu.
– Novēro, lai iedzīvotāji neizmantotu taciņas caur privātpersonām piederošām teritorijām?
– Valkā tās sauc par apaču taciņām. Ja kādu pieķer pa taciņu pār­ejam uz otras valsts teritoriju, ir ļoti bargs naudas sods. Dati, kurš cilvēks un kad gājis pār robežu, ir datorizēti. Katrs gājējs ir izsekojams. Robežsargi ātri noskaidro, vai Valgā sastaptais valcēnietis robežu šķērsojis oficiālā vietā.
Lai tiktu uz Valgu, nepietiek ar rakstisku apliecinājumu, ka aiziešu līdz tuvākajai “Maxima” pēc kafijas vai “Selverim” pēc laša. Tāds iemesls kā pirkumi netiek ņemts vērā. Jāraksta konkrēta adrese, pie kura radinieka dosies, un jāapsola, ka tikai tur un nekur citur Igaunijā neiesi. Tik stingri ir igauņu robežsargi.
– Izklausās diezgan traki.
– Valkas novada dome izveidoja sarakstus, ko nodeva Igaunijai, kas akceptēja vai neakceptēja katra sarakstā iekļautā pārvietošanās iespēju no Valkas uz Valgu. Nav noslēpums, ka daudzi aizvien strādāja bez līguma. Tos, kuriem nebija oficiālas darba vietas, Igaunijā neielaida. Manuprāt, tas aizvien ir spēkā. Ja neesi igauņu puses datu bāzē, uz darbu netikt. Igauņi pret to izturas ļoti nopietni.
– Vai Valgā un Valkā kāds ir inficējies ar vīrusu?
– Katru piektdienu igauņu avīzes redakcijā par to interesējamies. Bija inficējusies pārdevēja labā igauņu veikalā, veikalu aizvēra. Tagad nav informācijas, ka Valgā būtu vēl kādi saslimušie. Vīruss pārsvarā plosās Igaunijas iekšienē, bet ir inficētie arī Tartu pilsētā.
“Ziemeļlatvijas” piektdienas numurā bija intervija ar vienīgo Valkā saslimušo. Vīrietis izveseļojies, pats atnāca uz redakciju. Pilsēta ir maza, cilvēki par inficēto zināja, satraucās par drošību. Šodien Tāli satiku uz ielas, piegāju un teicu: “Nebaidos kā citi, ka tu tagad varētu kādu inficēt. Turies!” Cilvēks ir vesels, bet viņam joprojām ir smagi tieši psiholoģiski. Pilsētniekiem aizvien šķiet, ka no viņa jāturas pa gabalu. Ieraugot pat pāriet ielas otrā pusē.
– Kā atklāja saslimšanu, ja nebija nekādu pazīmju?
– Nejauši! Tālim ir pāri par 60 gadiem, viņš aizvien ir sportisks un juties vesels, bet sievai gan sasāpējis kakls. Būdama medicīnas darbiniece un ar atbildības sajūtu, prasījusi, lai vīrs aizved uz “Covid – 19” pārbaudi. Vīrs nolēmis arī pats pārbaudīties. Izrā­dījies, sievai nav vīrusa, bet viņam gan, lai gan simptomu nekādu. Tālis brīdinājis darbavietu un pašvaldību, ka viņš un sieva atradīsies izolācijā. Pašvaldība daudzdzīvokļu nama kāpņutelpu tūlīt dezinficējusi.
– Vai tiešām Valkā šo cilvēku tagad uz ielas neviens negrib satikt, izturas gandrīz kā pret spitālīgo, no kura jāmūk?
– Tālis, viņa sieva un pieaugušais dēls ir ļoti godprātīgi cilvēki. Tagad, kad izolācija visiem beigusies, Tālim esot zvanīts un anonīmi draudēts, teikts, ka viņš nedrīkst iziet no mājas. Pēc slimošanas viņš jau divas reizes nodevis analīzes, vīruss vairs neuzrādās, bet uz ielas arī nepazīstami cilvēki sabīstoties un skatoties lielām acīm, lai pēc tam pārietu ielas pretējā pusē.
– Cik iedzīvotāju ir Valkā?
– Kādi pieci tūkstoši. Kad Tālis informēja darbavietu un pašvaldību par pozitīvu “Covid -19” izmeklējumu, jau tās dienas vakarā pilsētnieki bija izskaitļojuši un izplatījās ziņas, kuram cilvēkam pozitīvs tests.
– Cilvēka ignorēšana varētu būt skaudrāks notikums nekā Ziemeļlatvijas pagastu novēršanās no Valkas pilsētas, nonicinot to kā iespējamo novada centru.
– Mēs domājam, ka Valkai kā robežpilsētai jāpaliek atsevišķai administratīvai vienībai. Šis laiks ar vīrusa izraisītām sekām, robežas slēgšanu starp Valku un Valgu to apliecina. Būsim godīgi, neviena cita pašvaldība Latvijā neizpratīs Valkas unikalitāti. Ne tas, ko piedzīvojam tagad ar slēgto robežu vīrusa laikā, ne tas, kā dzīvojam ikdienā. Arī tagad turpinās process, kas bija sācies – Valkas un Valgas kopīgā centra būvniecības projekts.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *