Ziņas

Sabiedrība

Iestāšanās Zemessardzē – nobrieduša cilvēka lēmums

Gods kalpot! Pēc zemessarga zvēresta došanas cēsniece Agija Golubeva saņem apsveikumu no Zemessardzes 27.kājnieku bataljona komandiera Rolanda Moļņika.Foto: Māris Buholcs

Zemessardzes 27.kājnieku bataljons palielinājies par 11 zemessargiem, kuri Cēsīs sniegotajā sestdienas vakarā Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Instruktoru skolas pagalmā deva svinīgo zvērestu.

Parādes laukumā kopā ar pieredzējušiem zemessargiem ierindā stājās 19 zemessargu kandidāti, kuri izgājuši pirmszvēresta apmācību. Visi saņēma apliecības par veiksmīgu mācību beigšanu, taču svinīgo zvērestu deva 11 zemessargi. Pārējiem turpinās dokumentu noformēšana, viņiem nozīmīgais brīdis būs pēc kāda laika.

Uzrunājot zemessargus, 27.kājnieku bataljona komandieris, pulkvežleitnants Rolands Moļņiks norādīja, ka šis ir svarīgs brīdis zemessarga karjerā: “Dodot zvērestu, zemessargs apsolās aizstāvēt savu valsti. Jūsu pienākums tupināt mācīties, pilnveidoties, rūpēties par savu izaugsmi, lai kļūtu par īsteniem savas valsts aizstāvjiem.”

Svinīgajā zvērestā ir teksts: “Uzņemoties zemessarga pienākumus un apzinoties atbildību savas tautas un likuma priekšā, zvēru būt uzticīgs Latvijas Republi­kai, tās Satversmei un likumīgajai valdībai, netaupot spēkus, veselību un dzīvību, sargāt Latvijas valsti un tās neatkarību.”
Savā uzrunā par to atgādināja bataljona kapelāns Gints Polis: “Izsenis cilvēkiem bijis svarīgi turēt doto vārdu. Ja cilvēks teica – goda vārds – ,viņš to arī turēja. Šovakar visi dzirdējām vienbalsīgu “jā” tam, kam jūs solījāties. Vēl vairāk, kā ķīlu jūs tam likāt savu dzīvību, ja tas būs nepieciešams. Ja mūsu zemē visos līmeņos, pie visiem ļaudīm tiktu turēts dotais vārds, ja visi atcerētos, ko esam zvērējuši, ko esam solījuši, mēs savā zemē, ko Dievs mūsu tēviem piešķīris, dzīvotu mierā un drošībā.”

Vairums no šiem 11 zemessargiem bija no vēsturiskā Cēsu rajona. Cēsniece Agija Golubeva atgriezusies dzimtenē pēc ilgiem gadiem, ko pavadījusi, strādājot ārzemēs. Viņa arvien vairāk sapratusi, ka grib atgriezties dzimtenē, un to īstenojusi: “Uzreiz pēc atgriešanās sāku studēt medicīnu, iestājos Zemessardzē, jo sapratu, ka vajadzīga piesaiste, kas mani te noturēs. Gribējās jau vēl kaut ko, bet sapratu, ka visu nevaru paspēt, un šobrīd izvēle ir – medicīna un Zemessardze. Ceru, ka manas zināšanas medicīnā lieti noderēs dienestā.”

Zemessardzes veterāns no Jaunpiebalgas, kurš ir arī jaunsargu instruktors, Aivars Ontužāns bija klāt notikumā, kad Artūrs Gulbis – viens no viņa mācītajiem jaunsargiem – kļūst par zemessargu. A. Ontužāns neslēpa, ka šajā brīdī pārņem lepnums: “Šogad jau trīs no maniem jaunsargiem iestājušies zemessargos, un esmu pārliecināts, ka būs vēl. Uz Jaun­sardzes nodarbībām nāk bērni, kuriem interesē militārā joma, kuri grib darboties, un Artūrs ir labs piemērs, ka tas ir sasniedzams.”

Pats A. Gulbis atzina, ka šī diena ir īpaša. Sākumā gan bijis satraukums, lai nekas nesajuktu. Jaunsardzē iestājies septītajā klasē, darbojies apzinīgi, nav kavējis nevienu nodarbību.

“Itin drīz sapratu, ka gribu sevi realizēt militārajā jomā. Man bija skaidrs mērķis – sekmīgi pabeigt skolu, iestāties Zemessardzē un tad uz Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Mans piemērs ir krusttēvs, NBS majors, gribu viņam sekot. Viņš mani virzījis pa šo ceļu, devis padomus, ceru viņu nepievilt.”

Cēsnieks Maksis Spožums pastāstīja, ka ideja par zemessargiem radusies 5.klasē, kad jau pāris gadu darbojies Jaunsardzē: “Kas var būt svētāks par kalpošanu savai valstij, šajā brīdī, pēc zvēresta došanas, jūtos īpaši pagodināts. Šis ir kā viens no pieturas punktiem manā ceļā uz profesionālo dienestu,” teica M. Spožums.

Bataljona komandieris, pulkvežleitnants Rolands Moļņiks norādīja, ka ikvienam zemessargam zvēresta došana ir ļoti svarīgs mirklis: “Ar to viņš apliecina, ka izlēmis kļūst par zemessargu. Savas valsts, savas zemes sargu. Es uzskatu, ka iestāšanās Ze­messardzē ir nobrieduša cilvēka lēmums. No daudziem dzirdēts teiciens, ka, pienākot X stundai, viņi būs gatavi aizstāvēt valsti, bet man gribas jautāt – kā jūs to darīsiet, ja nebūsiet apmācīti? Ze­messargam zvēresta došana ir tikai pirmais solis, tagad sāksies mācības, un tās turpinās nemitīgi. Pieredzējušie zemessargi zina, ka vienmēr jāatkārto reiz iegūtās teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas un tās nemitīgi jāpapildina.”

Viņš arī atgādināja, ka pēc zvēresta došanas atbildība kļūst daudz lielāka: “Katram jāapzinās, ka turpmāk, valkājot formas tērpu, viņš pārstāv savu valsti. Kā­dam tas varbūt liekas kā slogs, bet patiesībā tas ir lepnums. Jaunieši saka, ka grib sevi apliecināt, pierādīt, lūk, šī ir iespēja to izdarīt. Nāciet Zemessardzē un aplieciniet sevi kā savas valsts patriotu!”